Cilvēki‎ > ‎

Veltījumi vēstures notikumiem

Senākās cilvēku pēdas Grobiņas apkārtnē konstatētas no 2000. līdz 2500. gadam pr. Kr., un tas ir 20 - 25 gadus vecas sievietes
apbedījums Atkalnu kapulaukā ar līdzi dotajiem akmens darba rīkiem. Atkalnu kapulauks atrodas pie ''Atkalnu'' mājām -  nepilnu kilometru
uz A, ZA no Priediena senkapiem, Ālandes upes krastā. Apbedījums atrasts 1988. gadā zem 5. - 13. gs. apbedījumiem.
Senatnē Ālandes upe no jūras puses caur Liepājas ezeru esot bijusi kuģojama un jau 4.gs. šeit atradās kuršu apmetne. Liepājas ezers iespējams bijis lielāks
un atradies tuvāk Grobiņai, jo ezerā ieplūstošās upes bijušas ūdeņiem bagātākas.
Apmetnes esamību apstiprina arheoloģiskie izrakumi. No 650. līdz 800(880). gadam te pastāvēja liela skandināvu (vikingu) kolonija, 
par ko liecina vairāki kapulauki, no kuriem pazīstamākais ir Priediena ( Priedulājs, Pastorāts ). Skandināvu apmetnes vieta joprojām nav atrasta.
Vēsturnieki mūsdienās domā, ka apmetne atradusies mūsdienu Grobiņas pilsētas teritorijā un tāpēc veicot apbūvi ir nopostīta.
A. Bīlenšteins 19.gs.beigās diezgan pārliecinoši secina, ka Rimberta hronikā pieminētā Zēborgas pilsēta (Seeburg) varētu būt bijusi Grobiņa.
Tai gan, iespējams, nav nekāda saistība ar skandināvu apmetni, kuru 8.gs. beigās vai 9. gs. sākumā iekaro kurši, bet varbūt tā tā arī saukusies.
Pēdējie arheologu pētījumi Grobiņas pilskalnā gan neapstiprina versiju par Seeburg atrašanās vietu pilskalnā.
Priediena senkapi ir kuršu 5.(2.) -13.gs. un skandināvu 7.- 8.gs. apbedījumu vieta. Šeit 1987.gada izrakumos atrasts līdz šim vienīgais Baltijas
jūras dienvidaustrumu piekrastē zināmais 8.-9. gs. skandināvu karavīra kapakmens - ap 70 cm augsta gaiša kaļķakmens stēla ar kuģa (?) attēlu
un sarežģītu ornamentālu kompozīciju. Līdzīgas kapu stēlas tika lietotas Gotlandē 6. - 7. gs., ārpus Gotlandes salas ir tikai vēl divi atradumi
Zviedrijā. Citos avotos minēts, ka stēlā attēloti divi, viens otram pretīm stāvoši, ūdensputni. Šo versiju izvirzījis zviedru arheologs Jans Peders Lamms.
Šis ir visplašākais skandināvu kapulauks Baltijā (ap 2000 apbedījumu). Kapulaukā pie ''Smukuma'' mājām jeb Rudzukalna kapulaukā
ir līdz 1000 gotlandiešu apbedījumu, kuri miruši laika posmā no 650. līdz 850. gadam. Smukumu senkapi
Spriežot pēc apbedījumu struktūras un senlietām, Grobiņā kopš 7.gs. atradās ieceļotāji no Gotlandes un Viduszviedrijas -
Svearas novada Mellerna (Melarēna) ezera apkaimes. 80. gadu otrajā pusē šeit izrakumus veica Latvijas zinātnieki un Ļeņingradietis Valērijs Petrenko. 
Šajā laikā atklāti vecākie apbedījumi no 2. gs.

 Lai apskatītu tuvāk : uzklikšķiniet uz bildes. 

   Grobiņas kapulauki : Pie Pūrāniem;
 pie Priedienas un pie Rudzukalniem
 (jeb ''Smukumu'' māju kapulauks).

 http://fornvannen.se/pdf/1990talet/1991_001.pdf


 Dabā ''Smukumu'' kapulauks norādīts
 dienvidos no ''Rudzukalnu'' (''Smukumu'')
 mājām. Tas iznāk pretējā pusē šosejai,
 ne kā šajā shēmā un tie ir Rudzukalni II,
 kur ir līdzenie senkapi ar skeletkapiem.
 Kreisā pusē atrodas ugunskapi un tie
 stiepjas līdz pat Dzirnavu ielai un tie tiek
 apzīmēti kā Rudzukalni (Smukumi) I.

 

 Stēlas shematisks zīmējums.


 Centrā redzami divi ūdens putni - Jana
 Pedersa Lamma versija.
 Valērija Petrenko versija bija par kuģi.

 

 

  1987. gadā Priediena senkapos atrastais
 skandināvu kapakmens.

 

 
Pirmās rakstītās ziņas par kuršiem atrodamas Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimbertea aprakstā ''Sv. Anskara dzīve'' un attiecināmas
uz laiku ap 853. - 854. gadu. Rimberta minētie kurši (cori) apdzīvoja piecas valstis (civitātes), cīņu aprakstā tiek minētas divas pilis -
Jūrpils (Seeburg) un Apūle (Apulia). Par Jūrpili uzskatīja Grobiņu, bet Apūle atrodas Bārtas upes augštecē, tagadējā Lietuvas
teritorijā, 13 km no Skodas DA virzienā - ciema Apuole A, divu upīšu (viena lielākā upīte saucas : Luoba, mazākā :
Bruke un tās ietek Bārtā) sateces vietā (sk. 41. tulpi). Pēdējie pētījumi gan neapstiprina, ka Jūrpils bijusi Grobiņa.
Šīs ir pirmās vēstures avotos minētās ziņas par apdzīvotu vietu Latvijā un Lietuvā !
(Kopš 1844. gada ir izteikts pieņēmums, ka Zēborga atradusies Grobiņas (Liepājas) rajonā. Šos pieņēmumus 19. gs. beigās argumentēti pierādīja 
A. Bīlenšteins. Olafa karaspēks līdz Apūlei gāja 5 dienas. Maršruts tajos laikos bija Grobiņa - Durbe - Vārtājas upe - Bārta - Skoda - Apūle. 
Tā tika apieti lielie meži - mana piezīme. Tas ir ceļš ap 100 km garumā, kuru zviedri varēja noiet piecās dienās.
Citas versijas par Zēborgas atrašānās vietu ir Ventas lejtece - Piltene, jo pie Griezes konstatēts Apulija nosaukums. 
Ir vēl versija par Daugavas Sēlpili. Pat pie Dņepras poļānu apdzīvotajās zemēs ir Opole, ko daži uzskata par senā nosaukuma pārveidojumu.
Vairāk par iespējamo Jūrpils (Seeburg) atrašanās vietu lasiet manā lapā Seeburg. Tur apskatītas vairākas versijas.)
 
Pašas pirmās rakstītās ziņas par kuršiem ir atrodamas Sakša Gramatiķa sacerētā darbā Dānijas vēsture. Tur aprakstītata Brovallas kauja
starp dāņu un zviedru valdnieku karaspēkiem, kura notikusi ap 750. gadu un kurā esot piedalījušies arī kurši (cori), bet šīs ziņas jāvērtē kritiski.
Sk.57. tulpi.
 
 Grobiņa (Seeburg - Jūrpils vai Ezerpils) :
 (1230.g. līgumā, ko ar legātu Alnas Balduīnu noslēdzis Kursas karalis Lamekins (Lameķis) Grobiņas apvidus minēts
 ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu 'Ezertuve'. Valodnieki gan noraida šo skaidrojumu.
 Vēsturniekiem ir arī viedoklis, ka kursas dienvidi, Grobiņu ieskaitot, nav šo līgumu slēguši.)
 
Kuršu pilskalns (Skābaržkalns) - No austrumu puses to pasargāja ap 20 m plats aizarggrāvis un 2 m augsts un 40 m plats mākslīgi uzbērts
aizsardzības valnis - unikāls veidojums Latvijas pilskalniem. Dienvidus un rietumus sargāja Ālandes upe. Iespējams, ka rietumos
upes līkums, senāk, bija izvirzīts daudz tālāk uz ziemeļiem un pilnīgi aizsargāja rietumu nogāzi.
Apdzīvots tikai no 9. gadsimta. (Pēdējā informācija ir tāda, ka Skābaržkalns bijis apdzīvots jau no 5. gadsimta.)
Acīmredzot pēc skandināvu padzīšanas 8. gs. beigās celts nocietinājums, kuru 854.g. ieņem zviedru ķēniņš
Olafs. 1929. - 1930. gadā te strādāja tālaika izcilākais Baltijas reģiona arheologs zviedrs Birgers Nermans, vēlāk arī citi arheologi.
B.Nermans pilskalnā izpētija 24 m2 lielu teritoriju. Izrakumos konstatēja 1,2 m biezu kultūrslāni. 2010. gadā atklāts, ka kultūrslānis ir 2 m biezs!
2017. gadā izrādījās, ka rokot Skābaržkalnā kultūrslānis ir 4,2m biezs, bet 2018. gadā izdarot urbumus secināts, ka vietām pat 6,15m biezs!
Austrumos no pilskalna abos Ālandes upes krastos apmēram 2 km garumā arheologi atraduši tiem laikiem lielu senpilsētas vietu.
Atrasti 22 zobeni, 21 šķēps, 3 bronzas saktas, 6 gredzeni un citas senlietas.
Grobiņas kapulaukos atrastās senlietas atrodas piecu pilsētu muzejos : Liepājā, Rīgā, Pēterburgā, Visbijā un Stokholmā.
 

 

13.gs rakstītajos avotos - 1230. - 1253. g. līgumos minētas šādas deviņas kuršu zemes :
 
1. Ventava (Wynda)      - Tā robežojās Z ar Lībiešu (liven) zemi (ap Dungagu), D ar Bandavas zemi un A ar Vanemas (Wannema) zemi.
                                     Tagad tās teritorijā daļēji atrodas Ventspils rajons un neliela daļa no Kuldīgas rajona. Platība ap 700 km2 liela.
                                     Zemes centrs atradās Zlēku apkārtnē. Te īslaicīgi dzīvojuši arī skandināvi. 13. gs.šī teritorija saukta par Normis.
2. Bandava (Bandowe) - Tā robežojās ar Vanemas zemi A, Ventavas zemi Z, Piemares zemi R un Duvzares, Cekļa zemēm D. 2000 km2.
                                     Galvenā pils Kuldīga. Vēl zināmi apmēram 35 pilskalni un 25 kapulauki.
                                     Tagad tās teritorijā daļēji atrodas Aizputes, Alsungas, Kuldīgas, Priekules, Skrundas, Vaiņodes novads.
3. Piemare (Bihavelanc) - Tā robežojās ar Bandavas zemi A un Duvzares zemi D. (No Vārtājas upes ietekas D līdz Rīvas ietekai Z) 1400 km2.
                                     Galvenā pils Jūrpils (Ezerpils, Seeborg). Pavisam zināmi 25 pilskalni un tikpat kapulauki.
                                     Tajā ietilpa Sakas, Dzintares, Cīravas, Vērgales, Dunalkas un Durbes pilsnovadi.
                                     Tagad tās teritorijā atrodas Liepājas pilsēta un Durbes, Grobiņas, Pāvilostas novads.
4. Duvzare (Dovsare)      Tā robežojās ar Piemares zemi Z, Megavu D, Cekli A un Bandavu ZA. Platība ap 500 km2 liela.
                                     Varenā Impiltes pils - DA no Rucavas Sventājas upes krastā Lietuvas teritorijā. Vēl zināmi ap 10 pilskalni.
5. Ceklis (Ceclis, Keklys) -  Zeme starp Pilsātu, Megavu, Duvzari un Bandavu. Zeme no Ventas augšteces līdz kuršu piejūras zemēm. 2000 km2
                                     Galvenā pils Apūle (Apole). Vēl zināmi ap 10 pilskalni.
                                     Tagad tās teritorijā daļēji atrodas Klaipēdas apriņķis (Skodas un Kretingas rajons) un
                                     Telšu apriņķis (Telšu un Pluņģes raj.).
6. Vanema (Wannema) - maz apdzīvota teritorija. 3500 km2 liela. Tā nav Miera Kursa, kas minēta Kursas 1253.g. dalāmās grāmatās.
                                      Miera Kursa (Vredecuronia) ir krustnešu dos nosaukums teritorijai, kas ietilpa Bandavas un Vanemas zemēs,
                                       t.i., 12 ciemiem, kuri 1231.g. noslēdza līgumu ar legātu Alnas Balduīnu.
7. Starpzeme (zeme starp Skrundu un Zemgali) - maz apdzīvota teritorija. 1000 km2 liela. Tiek uzskatīta arī par Bandavas sastāvdaļu.
                                      Zemes centrs Saldus, kur nelielā attālumā viens no otra atrodas divi pilskalni un divi kapulauki.
 
Mūsdienu Lietuvā atradās kuršu zemes Mengava (Mengowe), Pilsāts (Pilsaten) un Ceklis.
8. Megava (Megowen)  - Zeme pie Sventājas un Akmens upēm starp jūru un Cekli, D robežojoties ar Pilsāta zemi, ziemeļos ar Duvzares zemi.
                                     Tagad tā aizņem daļu no Klaipēdas apriņķa (Kretingas rajonu un Palangas pilsētu). Platība ap 350 km2 liela.
                                     Galvenā pils Palanga. 11. - 12. gs. šajā zemē zināmi 10 pilskalni un 20 kapulauki un 5 pilsnovadi.
9. Pilsāts (Pilsaten)       - Zeme starp Kuršu jomu un Cekli (Dangas upes baseins), Z robežojoties ar Megavas zemi. Tagad tā ir daļa no
                                     Klaipēdas apriņķa. Tās platība 200 km2 liela. Te 11. - 12. gs. zināmi ap 10 pilskalnu un 15 kapulauku. Zemē bijuši 5-6
                                     pilsnovadi. Nozīmīgākais bijis Klaipēdas pilsnovads ar Kalnišķu pilskalnu pie Dangas upes ietekas Baltijas jūrā.
                                     Tieši šajā vietā pēc Kursas sadalīšanas 13. gs. otrajāpusē Vācu ordenis uzcēla savu Mēmeles (Klaipēdas) pili.
 
Tagadējās Lietuvas teritorijā kuršiem kaimiņos dzīvojuši skalvji, kuru piederība vēl nav pilnībā noskaidrota.
Skalva jeb Skalava (vācu: Schalowe) - rietumbaltu apdzīvota teritorija Nemunas lejtecē. Pēc 13.-14.gs. hroniku ziņām Skalva bija viena no
Prūsijas zemēm. Skalvji, kuru kultūra pēc arheoloģiskā materiāla tuvāka kuršiem, dzīvoja līdzās kuršiem, žemaišiem, jātvingiem un prūšiem
Nemunas pietekas Jūras baseinā. Par skalvju zemes iekarošanu un izpostīšnu skatīt : Veltījumi vēstures notikumiem 2
(Kuršu teritoriju iespējams noteikt pēc ugunskapu izplatības. Sākot no 10.gs. to skaits Kurzemē pieauga.)
 
 
1158. gadā Brēmenes tirgoņi sāka braukt un tirgoties Livonijā. Vārds Livonija cēlies no lībiešiem - vecākās šīs zemes tautas.
(Livonijā ietilpa trīs galvenās provinces : Igaunija, Latvija un Kurzeme, kurā ietilpa arī Zemgale.)
1204. gadā Romas pāvests Inocents III. iesvētīja un apstiprināja Albertu no Brēmenes par Livonijas trešo bīskapu.
Pirmie divi bija Meinards (no 1170.gada) un Bartolds (no 1193.gada). Pāvests dibināja arī bruņinieku ordeni, palīgos bīskapam Albertam.
Šiem ordeņa brāļiem bija jāpalīdz nākotnē iekarot visu zemi. Visa zeme, ko viņi paši un viņu pēcnācēji kādreiz iekarotu, tapa
apsolīta viņiem kā brīvkungu mantojums uz mūžīgiem laikiem. Šiem ordeņa brāļiem bija jānes balti mēteļi ar diviem krusteniskiem
zobeniem un sarkanu zvaigzni. Viņus sauca par zobenbrāļiem. Par ordeņa galvu ievēlēja mestri. Pirmais bija Vinno.
(Pāvesta ''cienīgs'' rīkojums - mana piezīme.) 1201. gadā Kurši bija noslēguši miera līgumu ar vāciešiem, bet 1210. gada aprīlī krustneši
neveiksmīgi uzbruka kuršu kuģiem pie Gotlandes. Kā atbilde sekoja kuršu uzbrukums Rīgai 1210.g.(sk.10. tulpi).
1229. gadā krustneši izposta kuršu novadus ap Abavu. Rezultatā tiek slēgts līgums ar Alnas Balduīnu 1230. un 1931. gadā. Tas nepatīk ordeņbrāļiem.
1234. gadā Alnas Balduīna pretinieki panāk, ka viņa vietā ieceļ jauno bīskapu Engelbergu, kuru kurši pēc Saules kaujas 1236.g. nogalina.
Pēc zobenbrāļu ordeņa sakāves izveidojas Livonijas ordenis, kurš atsāka karadarbību Ziemeļkursā un 1242.g. uzcēla bāzi - Kuldīgas pili.
Tā pamazām Kursa tika pakļauta ordenim. Jau 1253. gadā Kursa tika sadalīta starp ordeni un bīskapu.
Sekoja Durbes kauja 1260.gadā un pēc tam pretošanās pilnīga apspiešana. (Grobiņnieki un Aizputnieki padevās, jo citās pilīs cilvēki
tika apkauti.) 1267. gadā Rīgā parakstītais miera līgums starp kuršiem un Livonijas ordeni noslēdza Kursas pakļaušanu.

 

  

 (Švābe, A. Senā Kursa. Grām.: Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.g.

 Miera Kursa nav pareizi iezīmēta. Lasīt manu tekstu augstāk - 6. Vanema ...)

 http://www.historia.lv/alfabets/K/ku/kursa/raksti/shvabe.htm

 

 (''Kurši senatnē''. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 2008.g.Rīga.)

 

                0. Tulpe 'SENĀ KURSA'

 

 

 

 

 Senlietas no sievietes apbedījuma Grobiņas Rudzukalnu
 (Smukumu) kapulauka.

 

 

 
 Dānijas karalis Horichs I  852./853.gadā sūtīja floti ar karaspēku,
 lai pakļautu kuršus, jo ap 800. gadu kurši zviedrus padzina.
 Smagā kaujā krita puse no dāņu karavīriem.
 Tajā pašā laikā kuršu flote izcīnīja uzvaru arī uz jūras.
 Otra puse dāņu krita gūstā. Kurši guva bagātu laupījumu -
 zeltu, sudrabu, bet dāņu karalis Horichs I zaudēja varu.
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.
  Neliels mans papildinājums par 800. gadu.)
 
 Par vikingu laikiem sauc laika posmu no apmēram 800. - 1050. gadam.
 

 

 

 

                   1. Tulpe 'KURŠU VIKINGS'  

          

 
 Jau ''Dāņu  vēstures'' pirmā grāmata savā Hadinga sāgā stāsta
 par vikinga Hadinga, resp.Hastinga sirojumiem uz Latviju. Ar īpašām
 formālām darbībām noslēdzis asins brālību ar vīkingu Lizeru,
 Hadings pieteica karu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum
 tyranno). Bet Lokers uzvarēja abus dāņu vikingus un saņēma
 Hadingsu gūstā...
 Domā, ka šis notikums noticis ap 866. - 894. gadu.
 Johannes Messenius savā hronoloģijā gan min 130. gadu, kad noticis 
 šis Hadinga uzbrukums. Pirms tam ap 100. gadu ziemeļu venedu karalis
 Sumble, lai izvairītos no skandināvu augstmaņa Grama uzbrukumiem,
 apsolījis savu meitu Signi par sievu. Izdzirdis, ka Signi ir jau saderināta
 ar saksijas karali Henriku, Grams to nogalinājis tieši kāzu svinību laikā
 un aizvedis Signi uz Dāniju, kur Signi tam dzemdējusi Hadingu, kurš
 130. gadā uzbrucis Lokeram. 
 (Par venediem iesākumā sauca gan kuršus, gan igauņus, gan līvus,
 gan prūšus, gan saksoņus, gan pomerančus, gan lietuviešus u.c. )
 
 Normaņi (dāņi, goti, kuri dzīvojuši Ziemeļ-Zviedrijā, sveji no Vidus-
 Zviedrijas un norvēģi) bieži savā starpā slēdza ieroču (asins)
 brālību: brālības slēdzēji sevi mazliet ievaino, dzer viens otra
 asinis no rētas un pēc tam viņiem turpmāk jādala visi prieki un
 bēdas. - Tagad viņi ir brāļi, jo viņiem ir vienas asinis.
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)
 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)
 (Johannes Messenius ''Somijas, Livonijas un Kurzemes hronoloģija'')

 

 

 

 

                      2. Tulpe 'LOKERS'

 

 

 Dāņu vēstures otra grāmata savā Frodi sāgā stāsta par Hadinga
 dēla Frodi sirojumiem uz Latviju un Krieviju. Ar pūķa mantu Frodi
 spēj uzcelt kara floti, lai dotos ar to uz kuršu zemi (Curetum partibus).
 Dabūjis to zināt, kuršu karalis Dorno (rex Dorno) nolemj izmērdēt
 ienaidnieku ar badu un sērgām... ''Mēģināsim pārspēt ar badu šo
 tālo ienaidnieku, ko ar saviem ieročiem un līdzekļiem atbalsta gandrīz
 visa Rietumeiropa (tocius ferme Occidentis armis opibusque succinctum);
 vienīgi izturība cīņā var mūs glābt'', teicis Dorno. ''Mēs nevaram vērst
 pret ienaidnieku asāku šautru par badu... Daudz vairāk sekmju būs
 ieročiem, ja kauju ievadīs bads kā mūsu priekšcīnītājs. Uzvara tur droša,
 kur novārgušam jācīnās pret spēcīgo''.
 Pēc šiem vārdiem Dorno lika nopostīt savu zemi tā, kā to nedarītu
 pat nežēlīgākais ienaidnieks, lai nekas nekristu dāņu rokās.
 Tad Dorno ar saviem pulkiem atkāpās stipri nocietinātā pilsētā un
 ļāva dāņiem to aplenkt. 
 Necerēdams ieņemt to ar joni, Frodi lika savā kara nometnē
 izrakt lielāku skaitu dziļu bedru, bet zemes slepus aiznest grozos uz upi,
 kas tecēja netālu no pilsētas mūriem.
 Pēc tam bedres kuršu krāpšanai nosedza ar velēnām, un dāņi šķietami
 atkāpās no savas nometnes. Kad kurši, to redzot, atstāja savu cietoksni,
 lai vajātu ienaidnieku, viņi iekrita dāņu izraktās vilku bedrēs,
 kur Frodi lika viņus nogalināt ar šķēpu metieniem.
 
 Notikums noticis ap 10. gs. sākumu. Domā ka Dorno nocietinājies
 Veckuldīgas pilsētā, bet varbūt tas bijis Grobiņā, jo tajos senajos
 laikos tieši Grobiņa bijusi kuršu karaļa rezidence. To apliecina gan
 Livonijas hronists Dionīzijs Fabrīcijs (Dionysius Fabricius) savā četrās
 daļās sarakstītajā darbā gan Olafa izdarītais trieciens 853./854. gadā
 pret galveno kuršu karaļvalsts pilsētu Seeborg jeb Grobiņu. 
 Es domāju, ka gan Dorno gan Lameķis, kurš vēlāk slēdza līgumu ar
 vāciešiem ir dzīvojuši kuršu ''galvaspilsētā'' Grobiņā.
 Interesanti, ka ap šo laiku arī ir noglabāti atrastie Grobiņas depozīti.
 Kā zināms, tad mantu noglabā parasti kara laikā. Sk. Depozīti

 Savukārt Johannes Messenius savā hronoloģijā min 160. gadu, kad 
 Kurzemes valdnieks un kņazs Dorns kļuva par dāņu karaļa Froti gūstekni.
 

 

 

 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)
 (Johannes Messenius ''Somijas, Livonijas un Kurzemes hronoloģija'')

 (Švābe, A. Senā Kursa. Grām.: Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.g.)

 

 

 

                      3. Tulpe 'DORNO'

 

 

 

 Zviedru vikingu uzbrukumi Kurzemei notikuši jau pirms 7.gadsimta.
 Tad viņi arī nodibināja pilsētu Seeburg (Jūrpili) Grobiņā. Taču 8.gs.
 beigās tai uzbruka kurši un to nopostīja. Par to stāsta vairāki rūnu
 akmeņi Zviedrijā. Par šiem agrākajiem vīkingu iebrukumiem Kursā stāsta
 t.s. Hervararsāga, kas vēstī, ka dāņu un zviedru karalim Ivaram Vidfamne
 (miris ap 675.g.) izdevies pakļaut sev Kursu un Igauniju. Viņa mazdēlam
 Haraldam Hildetandam to nācies iekarot no jauna. Atiecībā uz Grobiņu
 šo sāgas ziņu apstiprina archaioloģiskie izrakumi. Pieņem, ka zviedru
 kolonija Grobiņā beidza pastāvēt ap 800.g., kad kurši sacēlās un padzina
 savus meslu kungus. Ap 854. gadu no jauna kuršus pakļāva zviedru
 karalis Olafs - sk. 19. tulpi 'EZERPILS KAUJA'.
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.

 

 

 

                   4. Tulpe 'SEEBORG'

 

 

 Viena no senajām Prūšu (Aistu?) zemēm bija Zamzeme (Semba),
 kuras cilvēki apdzīvoja tagadējo Kaļiņingradas apgabalu un
 Kuršu kāpu. Vistiešākie mūsu (kuršu) kaimiņi.
 Kaļiņingrada (vācu Konigsberg; lietuviešu Karaliaučius; poļu Krolewiec)
 toreiz saucās par Tuvangsti (Twankste). Šajās zemēs man 
 vienu gadu bija lemts dienēt padomju armijā (sk. Par mani). 
 Eiropas ''Kristieši'' ar zobenu,
 uguni un bībeli šīs tautas ir iznīcinājuši un laikam jau lepojas ar to.
 Brēmenes Ādams raksta par senprūšiem :
 ''Viņu trešo valsti sauc par Sembia jeb Sembria; to apdzīvo sembii, sembrii
 jeb pruzzi, kas ir ļoti humāni cilvēki, jo tie steidzas palīgā tiem, kas iet
 bojā jūrā vai tiek jūras laupītāju apdraudēti, nerēķinoties ar to, vai paši
 bojā ies, savos stiprajos ozola kuģos uzbruka laupītāju kuģiem un
 nogremdēja...
 Viņi pavisam maz ciena zeltu un sidrabu, toties salasa jūrmalā dzelteno
 dzintaru un izmanto to maiņai kā naudu. Viņiem ir daudz kažokādu, kuru
 smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie vērtē dzintaru,
 šīs zvērādas ne augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts
 spriedums mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc
 caunādu apģērba un dzintara kā pēc augstākās svētlaimes pretēji Dieva
 gribai. Tāpēc viņi piedāvā šīs zvērādas un dzintaru pret vilnas audumu,
 ko mēs saucam par faldones, bet savas preces - dzintaru un zvērādas
 dēvē par tādiem sūdiem. Vēl viņiem ir labi jājamie zirgi, kurus labprāt
 pērkam par zeltu, sudrabu, bronzu un faldones...
 Viņiem ir zilas acis, maiga un sārtena seja, gari, taisni un dzelteni mati...
 Viņu valdnieki ir arī sievietes, kuras kristieši neieredz viņu pamatīgo
 zināšanu dēļ par ārstniecību, pareģošanu, kas nepavisam nav labi no
 mūsu puses un izskatās pēc skaudības, jo mums, kas sevi uzskatām
 par augstāk civilizētu tautu, tādu zināšanu nav, tikai aizspriedumi...''
 
 ''Dievs, sargi sambus un samogitus no Sātana kundzības.''
 Tā skan šis senprūšu uzraksts latviski. Sambi ir zamu,
 bet samogīti ir žemaišu pašnosaukums.
 (Domā, ka šis ir Krīva Krivaiša (prūšu pāvesta) karogs.)
 
              Ieslodzītais sātans. Karoga otra puse.
 
 (Skaidrojums no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)
 (Attēls no Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - II vidus laiki''. 1929.g. Rīga.)
  (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 

 

                 5. Tulpe 'ZAMU PRINCESE'

 

 

 

 

 Dusburga ''Prūsijas zemes hronika'' III. grāmata:

 108. (103.)

 Sembas zemē ir pilsnovads, saukts Bēti, kur dzīvo nežēlīgi
 cilvēki, bez tam, tik spēcīgi, ka viens ciems varēja dot
 piecus simtus kaŗam derīgu vīru, kuŗus Kēnigsbergas brāļi
 vieni paši neuzdrošinājās aiztikt. Tādēļ viņi lūdza Livonijas
 mestru atsūtīt viņiem no savas zemes palīgā brāļus un
 ieroču nesējus. Kēnigsbergas brāļi ar savu kaŗaspēku
 ieradās norunātajā vietā, bet Livonijas kaŗaspēks vēl nebija
 ieradies, un sāka postīt minēto pilsnovadu, laupīdami
 un dedzinādami.
 Sapulcējās saniknotie sembi un droši uzbruka brāļu
 kaŗaspēkam un piespieda viņus bēgt, bet tad ieradās
 Livonijas brāļi ar brašiem un lieliem zirgiem un sāka graut
 neticīgos. Zobens iznīcināja visu sembu kaŗaspēku,
 gūstā tika saņemtas sievietes un bērni. Visus ciemus
 šajā pilsnovadā un kaimiņos pārvērta pelnos.

  (Petri de Dusburg ''Chronica terrae Prussiae'' )

 

 

 


 Senākie nosaukumi : Sintelin, Sinteles, Zynthere, Zyntere,
 Sintere, Sinter.


 Pēc Durbes kaujas (1260.g.) Kursa atkal brīva. Bet ilgs nav kuršu
 atgūtās brīvības laiks. Siguldas komturs Juris (komturs no 1252. - 1262.g.
 Georg van Eichstātt ) jeb Georgs no Eihstetes
 organizē karagājienu uz Kursu, bet pats paliek Siguldas pilī.
 Pēc mestra Burharda bojāejas Durbes kaujā Georgs paliek par
 Livonijas ordeņa mestra pienākumu izpildītāju, jo 1260. gadā 
 pirms došanās pret žemaišiem Burhards Georgu iecēla par savu
 aizvietotāju. Vāci ar lībiešiem un latgaļiem iebrūk Kursas zemē
 un steidzas uz Dzinteres (Sinteles) pili, kuru sargā kuršu algots
 zemaišu garnizons.
 Vāci piesviež pils grāvi ar malku un to aizdedzina. Pils
 sāk degt, bet zemaiši, stāvēdami liesmu vidū, izmisīgi cīnās pret
 vācu pārspēku. Ar kuršiem, kas glābušies pilī, vāci izrēķinās bargi :
 visus, kas vecāki par 11 gadiem, apkauj un iemet ugunī.
 
  Dzintares pils atrodas Liepājas rajona, Lažas pagasta Dzintarniekos
 (Apriķos) Tebras upes kreisajā krastā, dažus simtus metrus uz austrumiem
 no Gravu mājām, nepilnu kilometru uz dienvidrietumiem no Dzintarniekiem,
 kas atrodas Tebras labajā krastā. Dzintarnieki ir kādreizējā Apriķu muižas
 Dzintares pusmuiža.
 Dzintare bijusi Kurzemes bīskapijas pils. Kā bīskapijas valdījums tā
 pieminēta 1253. un 1291. gada kuršu zemju dalīšanas līgumos starp
 ordeni un bīskapiju, kā arī robežu nostiprināšanas līgumā 1338. gadā.
 1261. gadā no Dzintares pils tika izdzīti vācieši un tajā apmetās kuršiem
 palīgā nākušie lietuvieši. Dzintares pils pēc pētnieku vienota uzskata
 lokalizējama Dzintares pilskalnā.
 Dzintares pilskalns atrodas pie Ilmedes jeb Grāpstes upītes ietekas Tebrā.
 Pilskalnam izvēlēta 6 m augsta, šaura zemesstrēle, kas atrodas starp
 abām minētejām upēm. Šaurākajā vietā zemesstrēle pārrakta ar platu
 grāvi, kurš savieno Tebru ar Ilmedi. Nocietinājuma platība neliela -
 ap 0,2 hektāriem.
 
 
 
 
 (No Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - II vidus laiki''. 1929.g. Rīga)

 (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 (''Latvijas viduslaiku pilis'' IV, LU Latvijas Vēstures Institūts. Rīga 2004)

 

 

 

                        6. Tulpe 'DZINTARE'

Dzinteres pilskalns

 

 

 

 Vairāk foto manā albumā : Dzinteres pilskalns

 

 

 

 Iespējams, ka par baltiem runā jau Hērodots, stāstīdams, ka
 tālu ziemeļos mājojot tauta, kas runājot bojātā grieķu valodā.
 Tas pats Hērodots min teiksmaino Eridanas upi, pie kuras
 ietekas jūrā rodot dzintaru. Par šo Eridanas upi vēlāko laiku
 pētnieki ir turējuši gan Daugavu, gan Ronu, gan Reinu.
 Grieķu mītā par argonautu ceļojuma pēc zeltvilnas aunādas minēts,
 ka atceļā argonauti devušies pa Istras upi (Donavu). Tālāk kuģojuši
 pa Eridanu līdz nonākuši Ronas upē. Šis mīts ir radies jau pirms 
 Homēra laikā. Tātad Eridana sanāk Reina pēc šī mīta.
 
 (Eideras upe ir tā, kas atdala Jitlandes pussalu (dāņus) no
 kontinenta un teiksmainā dzintara sala (Abala,
 Bazileja, Raudonija, Ozerikta) ir Dānija. Mana piezīme.)
 
 ''Pītejs stāsta ka gutoņi (Gutones), ļaudis Ģermānijā, mitinās
 Okeāna pietekas Mentonomona krastos, viņu apdzīvotā zeme
 plešas 6000 stadiju. Vienas dienas burājumā no šīs zemes atrodas
 Abalus sala, kuras krastos pavasarī viļņi izmet dzintaru, jau īpašā veidā.
 Tāpat šīs zemes ļaudis dzintaru izmanto kā kurināmo, un pārdod saviem
 kaimiņiem teitoņiem. Timajs šai salai dodot nosaukumu Basilia. ''
 Citāts no Plīnija Vecākā „Dabas vēsture” (Naturalis Historia 37. grāmata XI 35)
 (Sengrieķu ceļotājs Pītejs (ap 380 - 310 p.m.ē.) no grieķu kolonijas
 Masālijas - mūsdienu Marseļas sarakstījis grāmatu ''Par okeānu'', kas
 gan jau sen pazudusi, bet saglabājušies fragmenti citu autoru darbos.)
 
 Romas imperatora Nerona laikā (37. - 68.) , kura greznības kāri
 nespēja apmierināt Ziemeļjūras toreizējās dzintara bagātības,
 tika sūtīta uz Baltijas juras piekrasti pēc dzintara vesela ekspedīcija,
 ar kādu romiešu dižciltīgo jātnieku priekšgalā. Ekspedīcija
 atgriezusies pēc gada atpakaļ Romā un atvedusi tik daudz dzintara,
 ka Romas cirkū rīkotās cīņās gladiatoru ieroči, ievainoto nestuves un
 imperatora loža - viss mirdzējis dzintara izgreznojumos.
 
 Plīnijs Vecākais (23-79) rakstīja : ''No Koruntas Panonijā līdz jūras
 piekrastei, no kurienes dzintars tiek atvests, ir ap sešsimts jūdžu,
 tas ir pavisam nesen apstiprināts fakts. Vēl tagad ir dzīvs viens no
 jātniekiem, kurus uz turieni sūtījis Juliāns, imperatora Nerona
 gladiatoru cīņu izrīkotājs, lai sagādātu pietiekamu daudzumu
 dzintara. Apceļojis šī novada piekrasti un apmeklējis dažādās
 tirdzniecības vietas (commercia), viņš atveda daudz dzintara.
 Tā pietika pat, lai izrotātu tīklus, kuri sargāja podiju no zvēriem.
 Ne tikai ieroči, rati un visas citas ierīces bija izgreznotas ar
 dzintaru, bet arī katru dienu, kamēr turpinājās izrādes, tika mainītas
 dzintara dekorācijas. Vislielākais gabals, kuru šis cilvēks atveda uz
 Romu, svēra trīspadsmit mārciņu.''
 (Pliny. The natural History of Pliny, 4, 6. 11. lpp.)
 
 ''Kopš 66, (62.?) gada Romas tirgotāji regulāri brauca pēc dzintara
 uz Baltījas jūras austrumu piekrasti.''
 
 
 (''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)
 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)

 (''Kurši senatnē''. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 2008.g.Rīga.)

 

 

 

                     7. Tulpe 'ERIDANA'

 

 



 Cits ceļotājs — Lampsakas Ksenofonts stāsta, ka trīs
 dienu burājumā no Skitijas krastiem ir sala ar nosaukumu
 Balcia, kuru Pitejs sauc par Basilia. (Naturalis Historia
 4. grāmata XIII 95), kas arī var būt daļa no Baltijas
 zemēm — it īpaši ņemot vērā atrašanās vietu un
 nosaukuma fonētisko skanējumu.

 Par Abalus salas mūsdienu nosaukumu domas dalās —
 te tiek saukta gan Helgolande, gan Gdaņskas līcis,
 gan arī Sembija un Kuršu joma, kas jau izsenis bijusi
 zināma kā dzintara avots.

 

 
 Interesantas ziņas par aistiem (prūšiem) sniedz anglosakšu ceļotājs
 Vulfstans (IX.g.s.beigas), kas braucis no Hedebijas (Šlēzvigā) kuģī
 gar Bornholmu uz Vislas grīvu. Ap to vietu atradusies arī Trūzo (Truso)
 pilsēta. Brauciens ildzis septiņas dienas. Te acīmredzot atradies vecs
 prūšu tirdzniecības centrs. Tas noticis ap 890. gadu. Tagad šai vietā
 atrodas poļu Elblonga. Agrāk, pirms otrā pasaules kara, tā bija vācijas
 Elbinga (Druza, Drūsa).
 Hedebija bija dāņu tirdzniecības pilsēta, kas atradās dažus kilometrus uz
 dienvidiem no tagadējās Vācijas Šlēsvigas. Tagad Haithabu.
 
 Uzskata ka Sv. Adalbets nogalināts pie Elblongas jeb
 senās prūšu Truso pilsētas.
 
 (No Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)

 



 Vulfstans no Hedebijas bija viduslaiku anglosakšu ceļotājs un tirgotājs,
 kura stāstījums ietverts angļu karaļa Alfrēda Lielā (849 - 899) Eiropas
 ģeogrāfijas aprakstā, kas ir 5. gs.autora Paula Orozija (Paulus Orosius)
 darba adaptācija un ar 9. gs. zināšanām papildināts teksts. Vulfstana
 stāstā, kas tapis ap 880. gadu, pirmo reizi precīzi aprakstīta Baltijas
 jūras dienvidu krasta ģeogrāfija. Vulfstana aprakstā pirmo reizi pieminēta
 arī Dānijas ķēniņa valsts un vendu cilšu apdzīvotā zeme (Weonodland).

  (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 
 

                       8. Tulpe 'TRUSO'

 

 
 

 

 Jātvingi - viena no varonīgākajām baltu tautām, kas noasiņoja karos,
 atrodoties starp poļu un krievu ugunīm. Daudzinātā Belovežas
 gārša reiz bija jatvingu teritorija. Jātvingi bija spiesti pamazām
 atkāpties uz ziemeļiem, kur tos galīgi iznīcināja ordenis un lietuvieši...
 Paši viņi sevi saukuši par sudāviem.
 

 Balti 5. - 10. gadsimts. (Latvijas vēstures atlants. Rīga 2005.g.)

 

 Daudz par šīm cīņām rakstīts krievu hronikās :
 Lavrentija hronika :
 6491. (983) gadā : Devās Vladimirs pret jātvingiem un uzvarējis
 jātvingus, ieņēma viņu zemi un devās uz Kijevu.
 6540. (1032) gadā ...Jaroslavs devās pret Jātvingiem.
 Suzdaļas hronika :
 6621. (1113) gadā Jaroslava dēls Sitopolčs devās pret jātvingiem
 otreiz un uzvarēja viņus.
 
 Ipatija hronika, saukta arī par Galīcijas - Volīnijas vai Galīcijas
 hroniku :
 6704. (1196) gadā... Tai ziemā devās
 Romans Mstislavičs pret jātvingiem, lai atriebtos. u.t.t.
 
 Jātvingijas jeb Sudāvijas galvaspisēta atradusies tagadējā Polijā,
 Pinskas purvu apgabalā un tikusi saukta par Drugoču. Viņu dzimtenes
 centrs atradies tagadējā Baltkrievijas teritorijā, Grodņas apriņķī.
 
 Stijkovskis 1582.gadā rakstīja, ka jatvingu jeb sudāvu, kā viņi paši sevi saukuši,
 palicis pavisam maz. Izņemot viņam zināmos zīļicus, neviena cita dzimta neesot
 vairs saglabājusies - tās ieplūdušas poļos, krievos, mazkrievos, krivičos, leišos,
 žemaičos, kuršos un citos.
 
 (Izmantoti dati no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 (''Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē''.
 Oļģerts Ziļickis, Vilis Liniņš)

  (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 

 

                     9. Tulpe 'JATVINGA'

 

 


 To cik varena un sena šī tauta zināja jau grieķi:
 Kādu kara epizodi, kurā virsvadība piederēja sudāviem
 un viņu sabiedrotajiem, Strabons aprakstīja tā:
 (Strabons - sengrieķu ģeogrāfs un vēsturnieks. Savu
 mūža darbu ''Ģeogrāfija'' sarakstījis ap 20.g. p.m.ē.)


 ''Poseidons ar saviem karavīriem apmetās atpūsties
 Herkimas mežā pie kāda ezera, kad, pēkšņi, nezin
 no kurienes uzradušies, pārvarējuši ezeru savās
 saliekamajās ādas laivelēs, kas kalpoja par vairogiem,
 uzbruka klejojošie laupītāji sudāvu vadībā, atsita un
 sakāva poseidoniešus, bet pēc tam visa bruņotā banda
 devās uz Istas (Donavas) un Skordešas galātu zemi
 (Ungāriju), sakāva tos un pievienoja sev, tad uz galātu
 tabarisku zemi, atkal pievienoja sev, beidzot uz helvetu
 cilts novadu, kur bija daudz zelta. Kad helveti, sudāvu
 mudināti, redzēja, ka romieši sagrābuši sev lielāko daļu
 helvetu zelta, tie (sevišķi tigrēnu un toigrēnu ciltis), tā
 sadusmojās, ka kopā ar sudāviem sacēlās pret Romu.
 Tomēr tad, kad viņi bija atstājuši pārāk daudz kritušo,
 tie savāca ievainotos un apbedīja tos, dziedādami
 glaudīgas dziesmas un izkliegdami lāstus romiešiem,
 bet tad tik ātri pārgāja Alpus, noslēpās savos mežos un
 purvos tik veikli un nemanāmi, ka vairs nebija atrodami
 nekur, taču slepšus atkal uzbruka romiešiem tikmēr,
 kamēr nebija dabūjuši atpakaļ visu savu un helvetu zeltu.''

 

 

 

 

 
 1210. gadā kurši nolēma iznīcināt Rīgu.
 Diemžēl Rīgas nevācu iedzīvotāji palika uzticīgi krustam.
 Kurši atstāja kuģus Daugavā un, nesdami sev līdzi no dēļiem
 darinātus vairogus, steidzās uz Rīgu. Indriķa hronika stāsta :
 ''Un kad saule apgaismoja šos baltos dēļus, tad no tiem atspīdēja
 kā lauki, tā ūdeņi. Jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas
 tuvojās pilsētai.'' Kauja ilga vairākas dienas, un abās pusēs krita
 daudz vīru.
 Tad kurši nolēma Rīgu nodedzināt. Kad apkārt bija sakurta liela uguns,
 pilsētai no Ikšķiles un Salaspils ieradās papildspēki. Atnāca arī Kaupo
 ar saviem karavīriem, turpretī lībieši, kuri bija solījušies nākt talkā
 kuršiem, nokavēja. Rezultatā kurši pārtrauca aplenkšanu. Trīs dienas
 viņi pavadīja Pārdaugavā un tad nolēma aizbraukt.
 Fragmets no ''Indriķa hronikas'' :  1210.g. uzbrukums Rīgai
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 

 

 

 
 

           10. Tulpe 'SAULES APTUMSUMS'

 

 

 [...] Tagad tiem metās virsū vēl vācieši. Ar pārcilvēcisku varonību
 jātvingi ilgu laiku atsita vācu milzīgā pārspēka uzbrukumus. Bet
 1282. gadā Krakovas hercogs Lesceks nāk tos uzveikt un sastopas
 ar sudāviešiem (t.i. jātvingiem) kādā vietā starp Nemunu un Narevu.
 Sākas asiņaina kauja, kurā krīt gandrīz visi jātvingu karavīri...
 Pēdējais sudāviešu karavadonis Skurds (Skurdo) 1283. gadā
 pats izposta savu novadu Ķirzavu, cik tālu vien varēja,
 un ar visiem saviem ļaudīm atkāpās uz Lietavu,
 lai nekad vairs neatgrieztos savā skumjajā dzimtenē.
 
 
 
 (''Citādā vēsture - I - Balti''.  Māris Linde. 2009.g.)

 (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 

 

 

 

                   11. Tulpe 'SKURDS'

 

 

 

 

 

 ''Te jātvingiem bija beidzamais gals,'' saka kāda tā laika poļu
 hronika. Tiešām, pēc visiem asiņainajiem kariem, kas bija jāiztur
 varonīgajiem jātvingiem, ''varenā, stūrgalvīgā un karā norūdītā tauta'',
 kā to dēvē Dusburgs, bija izdeldēta. Pēdējos iedzīvotājus mestrs
 Konrads pārceļ uz Zāmiju, proti, virsaiti Kantegardi ar 1600
 sudāviešiem un Jedetusu ar 1500 ļaudīm. Tukšajā jātvingu zemē
 ieplūda poļu kolonisti, un šī tauta bija mirusi varoņu nāvē. [...]
 Šī tauta pirmā mira varoņa nāvē par savu dievestību.''
 
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 

 

 

 

 

         12. Tulpe 'VIRSAITIS KANTEGARDS'

 

 

 

 

 Grieķu leģenda vēsta par skaistu jaunekli Faetonu, Hēlija un nimfas
 Klimenes dēlu, kurš palūdza tēvam Hēlijam uz vienu dienu iedot
 viņam saules ratus. Hēlijs ilgi šaubījās, bet Faetons tik dedzīgi
 lūdza, ka tēvs nevarēja dēlam atteikt. Nepacietībā degdams dēls
 ielēca ratos, brīnumzirgi strauji no vietas to aiznesa spoži spīdošās
 saules virzienā. No karstajiem stariem rati aizdegās kā lāpa, bet
 zirgi auļoja gan augstu debesīs, atstājot melnajā velvē pēdas -
 Piena ceļu, gan zemu virs zemes, gandrīz to aizdedzinot. To redzot,
 sadusmotais Zevs meta ratos zibeni un notrieca Faetonu.
 Jauneklis krita no ratiem tālu no dzimtenes saules rieta zemē
 Eridanas upes viļņos.
 Faetona bojāeju apraudāja viņa māsas Heliādas. Viņas atrada
 brāļa kapu un sērās pārvērtās slaidās priedēs. No tā laika bez
 apstājas priedes raud, un to asaras cietējot pārvēršas dzintarā
 dzeltenā, krīt skaidrās upes viļņos, un ūdeņi aiznes tās pa zelta
 smilšu graudiņam latīņu jaunavu rotām.
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)


 Pēc dažu pētnieku uzskatiem ar Eridanas upi var identificēt Daugavu,
 un pats notikums saistāms ar meteorīta nokrišanu Sāmsalā
 (aptuveni pirms 4000 gadu).

 

 

                   13. Tulpe 'FAETONS'

 

 

 

 Šis būs patiess stāsts, ko esmu dzirdējis no sava tēva, par notikumiem,
 kuri risinājušies pirms divsimt gadiem Grobiņā. Savukārt viņš šo stāstu
 dzirdējis no citiem veciem grobiņniekiem.
 Tajā laikā Grobiņā bijis mācītājs Launics, kura muiža atradusies vietā,
 ko sauc par Augustmuiža. Launics tautā ''slavens'' bijis ar to,
 ka puišiem savas jaunās sievas pirmajā kāzu naktī bijis jādod
 mācītājam. No sprediķošanas brīvajā laikā Launics mīlējis doties
 izjādēs  ar savu skaisto, balto ķēvīti. Tas noticis turpat Ālandes upes
 pļavās. Reiz mācitājmuižā nomirusi putnu vecene. Puiši sadomājuši
 mācītājam atriebties. Piesējuši mirušo putnu veceni melna ērzeļa
 mugurā un palaiduši pļavās, kurās mēdzis izjāt mācītājs. Ērzelis ķēvi
 sajutis  jau pa lielu gabalu un, dabas dziņu dzīts, steidzies tai pakaļ.
 Izbijies Launics ne pa jokam, jo skaidri zinājis, ka putnu vecene
 mirusi. Rezultatā, auļos mūkot no tuvojošās, mirušās vecenes,
 Launics, lecot pāri grāvim, kritis un pārlauzis sev sprandu.
 Apglabāts Launics ir uzkalniņā starp pilskalnu un skābaržkalnu.
 Pēc nāves esot spokojies - redzēts jājam savas ķēves mugurā...
 Tad esot atrakts un, pēc galvas nociršanas un ielikšanas kājstarpē,
 pārstājis spokoties.
 Padomju gados, diemžēl, kapi izdemolēti. Tagad atjaunota kapavieta
 ar krustu.  

 

 

 

 

                  Fon der Launicu dzimtas atjaunotā kapa vieta.

 

 

 

                     14. Tulpe 'LAUNICS'

 



 Domājams ka šis stāsts ir par Johanu Magnusu
 Launicu, jo tieši par viņu mācītājmuižas zemnieki
 sūdzējušies hercogam. Sūdzībā bijis norādīts, ka
 J. M. Launics uzlicis zemniekiem nelikumīgas klaušas
 un ļoti bargi tos sodot - pats sitot.

 J. M. Launics Augustmuižu izveido 1795. gadā.
 Par pamatu šim stāstam varētu būt arī 1634. gada
 hercogu muižu noteikumu 4. punkts, kurā teikts, ka
 Kurzemes dzimtcilvēkiem aizliegts precētries bez
 muižas atļaujas. Dzimtcilvēku precēšanās ierobežojumi
 pastāvējuši arī privātās muižās. Par precēšanās
 atļaujas izsniegšanu muižnieki ņēmuši ''samaksu'' jeb
 kukuli, tāpēc 1738. gadā pieņemts hercogu muižu
 noteikumu 90. punkts, kas aizliedz par to ņemt naudu,
 bet no zemnieku sūdzībām hercogam redzams, ka
 kukuļi, par zīmes izsniegšanu, ņemti arī pēc tam.

 Par launicu dzimtu vairāk skatiet lapās : Baznīca

 un : Kontakti

 

 

 

 Grobiņā 1559. gadā tika sadedzināta pirmā ''ragana'' Latvijā.
 Par reliģisko fanātiķu upuri krita māte un meita, kuru nodarījums -
 ziemā viņām ne reizi nebija māģinājuši uzbrukt vilki un labi
 padevās mājlopi. Spīdzināšanā abas ''atzinās'', ka ar buršanu
 maitājušas kaimiņu mājlopus, ceļiniekiem uzkūdījušas meža
 zvērus un pilskunga saimniecei piebūrušas slimību.
 Vairāk sk : Kontakti
 
(Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
 Ainārs Radovics. 2007.g.)

 

                Ragana uz sārta.

 

 

 

            15. Tulpe 'GROBIŅAS RAGANA'

 

 

 

 Zeme starp Vislu, Kuršu jomu un tagadējiem Mazūru ezeriem senatnē,
 pirms vācu ordeņa iebrukuma, bija prūšu (aistu?) teritorija. Tā dalījās 
 deviņās mazās valstiņās (ciltīs), no kurām Kulmzeme un Lubava jau
 pa pusei bija zaudējušas neatkarību. Pārējās vēl bija brīvas un
 varonīgi  cīnījās pret iebrucējiem. 
 Bagātākā bija Zamzeme. Zamu kaimiņi dienvidos bija Nātangieši, 
 aiz kuriem , gar prūšu jomu seko : Vārmija, Pegezana un Pamezana. 
 Nātagai dienvidos bija Bārtava jeb Bārta un aiz tās Galinde.
 
 Dusburgas Pētera hronikā sniegtas ziņas par senprūšu 11 novadiem:
 Pamede (Pomesana jeb Pomerānija ''mežaine, medību novads'');
 Pagūde - gūdu cilts novads (Pogesania);
 Varme ''siltais novads'' (prūšu Warmia, vācu Ermland);
 Nataga (Natangia);
 Semba (Sembia, vācu Samland);
 Nadrava (Nadrovia);
 Skalva (Skalovia, vācu Schalanen);
 Sudāva (Sudovia);
 Galinda (Galindia);
 Lielā un Mazā (Plikā) Bārta (Bartha et Plicka Bartha);
 Kulma  un Lubava (Colmensis et Lubovia);
 (Skatīt Dusburga ''Prūšu zemju hronika'' III. grāmata, 3.)
 Vēl minamas šādas zemes :
 Sasna jeb Sasa (Sassen, Sausin, Soysin)
 Lamata (?)
 

 

 

 

 

 

 

 

 Uzbrukumi Prūsijai :
 Pirmās bija cīņas ar gotiem, huņņiem (?) un vikingiem.
 Ap 350. - 376. g. ostgotu karalis Hermanrihs sarīkoja karagājienu pret aistiem.
 (376. g . huņņi sakāva gotus. Hermanis gāja bojā. 454. g. goti un hepidi sakāva
 huņņus kaujā pie Nedao upes.)
 Ap 840. g. teiksmainais vikingu vadonis (Ragnars Lodbroks),saskaņā ar
 Sakša Gramatiķa ziņām, gāja karagājienā pret sembjiem (zamiem) un kuršiem.
 Ap 970. g . norvēģu jarls Hakons, dāņu karaļa atbalstīts, uzbruka sembjiem
 un kuršiem.
 Krievu kņazi pa vienam un barā iebruka Prūsijā 983.,1038.,1058 un
 1141. gadā. Romans Mstislavičs par kaujām Nātagā izsakās :
 ''Kaujas bija asiņainas, kritušo bija daudz abās pusēs, prūšu
 vojevodas bija viltīgas, ļaunas, apkāva daudz krievu vīru, prata un
 spēja labi kauties, bet prūšu vojevodas ķēvnieka Škūrmordas (Skūmanda)
 galvu mūsu varonīgie karavīri tik un tā uzmauca mieta galā par biedinājumu
 citiem prusakiem, - riebīgo un nikno prusaku pagānu nāve neatrada
 žēlastību krievu karavīra dvēselē.''
 Poļu valdnieki iebruka Prūsijā :
 Boļeslavs I (902 - 1025) - trīs reizes. Lielkņazs Kazimirs I kopā ar
 J.Gudro (Skopo?) 1040.g., bet tiek sakauti. Boļeslavs III 1108.,1110.,1115.g.
 un tiek sakauts. Vēl iebruka 1144.,1149.,1157.,1166.,1172. gados, taču
 dabūja mukt. Boļeslavs IV - 1166.g. kopā ar krieviem un čehiem, no
 tiem krita 2/3 vīru.
 Dāņi Prūsijā iebruka četras reizes (Brēmenes Ādama ziņas).
 1060.,1110.,1160.un 1210. g. Pēdējais ir dāņu karaļa (Ragnāra Lodbroka)?
 iebrukums Sembā, pats briesmīgākais, jo kaujas laukā krita 3/4 karavīru.
 Prūši ar sabiedrotajiem kuršiem dāņus vajāja līdz pašai Dānijai.

 Nu un tad nāca vācu ordenis, kurš iesākto ''asins darbu'' 
 padarīja līdz galam.
 (Pāvests Honorijs III (1216 - 1227) izplatīja divas bulas par Baltiju - publisko
 un slepeno. Publiskā bula prasīja prātīgu attieksmi pret kristāmajām 
 pagānu tautām, piedraudot vienīgi ar ekonomiskām sankcijām, ja prūši 
 nepievērsīsies kristietībai. Pirmo reizi vēsturē tika oficiāli definētas ekonomiskās
 sankcijas. 
 Slepenā bula uzdeva bīskapiem un ordeņu mestriem steidzami organizēt
 labi bruņotas Ordeņu brāļu kara vienības, lai dieva sods pār pagāniem nāktu
 caur viņu asins izliešanu. Vai tas nav pirmais genocīds pret tautām, ko 
 pirmais kurinājis Romas pāvests?)
 1400. g. Prūsijas bīskaps lielijās Romas pāvestam, ka nu viņi esot
 izpildījuši ''Dieva un pāvesta gribu, jo no pagāniem svētajā Prūsijas
 zemē ir atbrīvotas 54 pilsētas, 890 ciemi, izveidotas19 iesūtīto vācu
 kolonistu saimniecības; pagāni ir izkauti pilnīgi, palikuši tikai 2200
 prūšu, kuri piespiesti kristīties''
 Genocīds pret Prūsijas tautām pilnībā realizēts ar Romas pāvesta svētību.
 Atcerēsimies uzrakstu uz prūšu (Krīva Krivaiša) karoga un padomāsim :
 ''Dievs, sargi sambus un samogitus no Sātana kundzības.''
 Šie jau droši vien ir sīkumi salīdzinājumā ar šausmu darbiem, kas pastrādāti
 iekarojot Ameriku vai iznīcinot pasaules kultūras mantojumu, sadedzinot
 Aleksandrijas bibliotēkas grāmatas. Tas viss ir kristiešu roku darbs.
 Bibliotēku nodedzina 391. gadā pēc arhibīskapa Teofila pavēles.
 Tajā pat laikā tiek grauti senās Romas tempļi ar ģeniālajiem mākslas darbiem
 tajos. Tai skaitā noposta pasaules slaveno Serapeionu - Serapa (Serapis) 
 svētnīcu, ko liek izdarīt tas pats Teofils... Postījumi ir milzīgi. 397. gadā tiek
 izdots edikts, kas pavēl sagrauto tempļu drupas izlietot kā materiālu valsts
 ceļu, tiltu, ūdensvadu un mūru izlabošanai.
 Lieldienu salas bibliotēku sadedzināja kristīgie misionāri! Un tā visā pasaulē.
 12. gadsimta krustnešu bruņinieki lielākoties bija analfabēti un nezināja, kas
 ir mazgāšanās. Turpretī Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā un Islandē 10. gadsimtā
 rakstīt prata pat vienkārši saimnieki.
 Vai tas neturpinās vēl mūsdienās? Afganistāna, Irāka un nu jau Irāna.
 Un nevajag brīnīties un šausmināties, ka ir atrasts efektīvs līdzeklis cīņai
 ar sātaniem...t.i. mums - tas ir terors. Cīņai pret sātanu visi līdzekļi ir 
 atļauti.
 Vai tas, ka kristiešu relikvijas ir viltojumi neliek mums aizdomāties par
 to, kādiem mērķiem šī ticība radīta un kas to radījis. Man liek...
 Varbūt jūs atbalstāt eiropas (un ne tikai) katoļus - pedofīlus?
 Un komunisti, pēc manām domām, ir tie paši kristieši - viena no sektām,
 jo teorija un praktiskās izpausmes ir ļoti sātaniski līdzīgas. Un tie ir
 spēki, kas uzvarējuši pēdējā pasaules karā un, kas diktē savus noteikumus.
 Uzvarētājus taču neviens nesoda...
 
 (Izmantoti citāti no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Māris Linde. 2009.g.
 un Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)
 (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)
 
 

                   16. Tulpe 'PRŪSIJA'

 

    Vidvuta teika (saīsināts teksts) :
 
 Gotijas iemītnieki, skaitā 46 000 pārcēlušies 523.g.
 pāri Baltijas jūrai un Prūšu jomai uz Ulmiganiju,
 ko tagad dēvējot par Prūsiju, un uzvarējuši
 iedzimtos. Iebrucēju vadoņi bijuši Bruteno un
 Videvuds. Videvuds cēlis pie Nēriņas pili,
 kas vēlāk nosaukta par   Neidenburgu.
 Senprūsijas valdnieks Videvuts (Widewuto) seno
 Prūsiju sadalīja 12 dēliem.
 Zemes dalīšana esot notikusi pie svētozola,
 un tajā piedalījies pats Krīvu Krīvs (Kriuo Kriwaito,
 jeb Bruteno), kurš bija valdnieka Videvuta brālis.
 Pirmais savu dalienu saņēmis Litvo (Litwo).
 Zvērests bijis sekojošs. Dēls uzlicis roku uz tēva
 sirmās galvas un solījies : ''Es svēti apsolos, ka
 mans dievs Pērkons, ja es neturu savu solījumu,
 mani var sodīt un ar uguni iznīcināt.''
 Pēc tam viņš roku uzlicis svētozolam. Vēlāk
 šo solījumu nodeva arī pārējie brāļi pēc vecuma :
 Saimo, Sudo, Naidro, Skalavo, Natango,
 Barto, Galindo, Varmo, Hogo, Pomero un Kulmo.
 
 
 
 Šajā teikā vismaz 523. gads šķiet aplams, jo romiešu 
 avoti min galidus un zudavus kā Prūsijas iemītniekus
 jau otrajā gadsimtā.
 Zināms pamatojums var būt tai teikas daļai, kas stāsta
 par Vidvuta un viņa brāļa un pirmā krīva Bruteno
 labprātīgu nāvi sārta liesmās, pēc tam, kad abi bijuši
 piedzīvojuši lielu vecumu. Vecu cilvēku labprātīga
 došanās nāvē ir bijusi sastopama pie baltu tautām visai 
 bieži.
 Fragments no Simona Grunava Senprūšu hronikas:
 ''...Tad nāca viens brismīgs negaiss ar pērkonu un
 zibeņiem, vai tas nāca no dabas vai to bija velns taisījis,
 dievs to zina. Un abi vecie nodzīvojušie vīri, Vidvuds,
 tas ķēniņš, labākā (greznā) tērpā un Brutenis, viņa brālis
 Krīvs, arī ietērpts savā labākā apģērbā, bet ne tajā, kas
 piederējās pie vaidelošanas (waydeley) un viņi sadevās
 rokās un ar dziesmu dziedādami iegāja ugunī un
 sadedzinājās.''

 

 

 

 Brēmenes un Hamburgas Romas katoļu baznīcu bīskaps Ādams
 pēc vairākiem Prūsijas apmeklējumiem 1075. gadā rakstīja slavas
 vārdus par prūšiem : Tur kur Odera ietek Skitu (Baltijas) jūrā, atrodas
 slavena un starp tautām labi pazīstama prūšu pilsēta Juma, bet kur
 jūrāietek Vistula, tur ir otra tik pat slavena osta Elīna - abas teicamas
 ostas, kurās ierodas gan grieķu, gan visapkārt Skitu jūrai dzīvojošo
 barbaru kuģi, abas ir skaistas un tīri uzturētas pilsētas.[...]
 Jūma, Joma jeb Jumna - pati lielākā pisēta Eiropā. Tajā dzīvo gan
 bijušie Romas vergi, gan prūši, gan daudzas citas nepazīstamas
 un pazīstamas tautas, arī grieķi un barbari. Visas šīs tautas, pat sakši,
 ierodoties šai pilsētā, tiek uzskatīti tiesībās līdzīgi prūšiem, ja vien,
 piestājuši tur , pārāk atklāti un uzbāzīgi neizrāda savu pieķeršanos
 kristietībai tādā mērā, ka izrāda naidu pret saimniekiem, kas, protams,
 ir prūši, kuru dievi ir līdzīgi mūsējiem : viņiem ir Dievu tēvs jeb Dieviņš,
 Dievu māte jeb Māra, kas skan līdzīgi Kristus mātes Marijas vārdam,
 un to abu dēls, ko sauc par Pērkonu, lai tā izteiktu viņa svētumu, taču
 viņi tos nepielūdz, nelūdz grēku piedošanu saviem dieviem, kā mēs
 to darām, bet slavina pat vairāk, nekā to dara viens otrs kristietis.
 Prūši, ar kuriem sarunājos par ticības lietām, sacīja, ka dievi neesot
 jāapgrūtina ar grēcinieku lūgšanām, jo ar grāciniekiem tiekot galā paši,
 un viņu zemē tie esot izskausti, ka viņi nesaprotot kristiešu dievu, jo
 kādēļ tad tam esot jābūt soģim, kādēļ jāapgrūtina, ja noziedzniekus
 soda paši...
 
 Es gan domāju, ka šeit iet runa par vendiem nevis prūšiem.
 Juma bija vendu pilsēta un vendi arī bija baltu tauta.
 Dāņu karalis Haralds Zilzobis (Blaatands) ap 960. gadu blakus Jumnei
 jeb Vinetai pie Oderas grīvas uzcēla cietoksni Jomsborgu, kuru
 1043. gadā ar lielu kara floti ieņēma un iznīcināja Olava dēls Magnus -
 Norvēģijas un Dānijas karalis.
 Tai pašā gadā vendi atriebdamies iebrūk Dānijā.
 (Elīna ir tā pati Krievu un poļu Volīna.)
 
  (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 

 

 

                      17. Tulpe 'JUMA'

 

 

 

 Sāgās varam lasīt, kā normaņi (vīkingi) atklāja Ameriku.
 986. gada rudenī īslandietis Bjārne Herjulfsons no kādas heruļu
 dzimtas bija ceļā no Norvēģijas uz Īslandi. Uzzinājis, ka tēvs vasarā
 aizbraucis uz Grenlandi, viņš nolemj arī doties turp. Šo ceļu viņš
 brauca pirmo reizi un nokļuvis miglā nomaldījās. Pēc vairāku
 nedēļu maldīšanās viņi ieraudzīja nepazīstamu krastu.
 Kad Bjārne atgriezās Grenlandē, visi bijuši sajūsmā par viņa
 atklājumu, jo jaunā zeme bijusi bieziem mežiem klāta un Grenlandē
 kokmateriāli ļoti trūka. Līdz šim viņi kokus bija veduši no tālās
 Norvēģijas. No jaunatklātās zemes Bjārns bija pārbraucis tikai
 četrās dienās!
 Gar Grenlandi sākās regulāri braucieni uz Ameriku.
 Amerikas piekrastē tika nodibinātas vairākas kolonijas :
 Hellulande (Hellenlande) - plakano akmeņu zeme, Marklande -
 mežu zeme un Vinlande. Pēdējais nosaukums varētu nozīmēt
 ''vīnogu zeme'' - tur augošo savvaļas meža vīnogulāju dēļ, bet
 var nozīmēt arī ''lielas, plašas pļavas''.
 
 Pēc citām ziņām Ameriku atklāj Grenlandes atklājēja Eirika Rudā
 dēls Leifs Eriksons, 1000. g. braukdams no Norvēģijas uz Grenlandi,
 ceļā apmaldās un uziet jaunās zemes. (''Sāga par Eiriku Rudo'')
 Cik vērojams, Hellenlande ir bijusi Bafina sala, Marklande -
 Ņūfaundlenda, un Vinlande - Jaun-Skotija vai Mena.
 Citā versijā Leifam izdevies nopirkt Bjārnes kuģi un ar 35 vīru
 lielu komandu devies pa viņa aprakstīto maršrutu.
 Vinlandē viņš uzceļ nelielas mājiņas un pārlaiž ziemu.
 Atceļā viņš ved lielu kravu ar kokmateriāliem un izglābj 15 citus
 vikingus. Pēc šī atgadījuma viņš ieguva pavārdu - Veiksmīgais.
 
 Lai kā tur ar nebūtu, Kanādā ir uzieti rūnu akmeņi ar rakstu zīmēm,
 un tie atrasti tālu uz rietumiem, Augšējā ezera apkārtnē un arī
 Minnesotā (uz dienvidiem no Manitobas). Šie rūnu akmeņi stāsta
 par kādu ekspedīciju, kuras dalībnieku lielākā daļa gājusi bojā
 kaujās ar iedzimtiem.
 Tagad Lansomedousā (Kanāda, Ņūfaundlenas ziemeļi),
 kur norvēģu pāris Helge un Anne Stīne Ingstadi 1961. - 1968.g.
 atklāja vikingu mājokļus, atrodas muzejs. Lansomedousa
 apdzīvota starp 980. un 1020. gadu. Par to liecina arheologu
 veiktie pētījumi un tie apstiprina īslandiešu sāgās rakstīto.
 
 
 Īslandiešu sāga ''Sāga par grenlandiešiem'' apraksta sešus dažādus
 ceļojumus.
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)

 (Žurnāls ''Ilustrētā Pasaules Vēsture'' Jūnijs 2010 (29))

 

 

         18. Tulpe 'BJARNI HERJOLFSSON'

 

                 Aptuvenie vikingu maršruti.



 2008. gada vasarā kanādiešu profesore Patrīcija
 Sazerlenda netālu no Lansomedousas uzgāja žurku
 kažoka atliekas. Sākotnēji Ziemeļamerikā žurkas
 nedzīvoja, tās tur ievestas, domājams, vikingu kuģos.
 Žurku kažoka analīžu rezultāti liecina, ka tas ir par
 80 līdz 100 gadiem senāks par slavenā Leifa Eriksona
 ceļojumu uz Vīnlandi. Šis atklājums varētu nozīmēt,
 ka vikingu vēsture Ziemeļamerikā ir daudz senāka,
 nekā vēstīts sāgās.

 Īslandiešu sāgā ''Sāgā par grenlandiešiem'' piektais
 ceļojums ir par Torfina Kārlsefni, viņa sievas
 Gudridas un vēl 60 vīru un 5 sieviešu ceļojumu
 uz Leifa apmetni. Vairākus gadus vēlāk, kad Kārlsefni
 Īslandē bija miris, viņa atraitne Gudrida pēc kristīšanās
 devās uz Romu un sarunā ar pāvestu esot minējusi
 vīra ceļojumus. Tātad Roma jau tolaik uzzināja, ka
 vikingi ir atklājuši kārtējo nepazīstamo zemi.
 Svētais Krēsls ignorēja vikingu zināšanas un kā
 Amerikas atklājēju vēlāk godināja Kristoferu Kolumbu,
 kuru ceļā sūtīja un finansēja Spānija - uzticams
 katolicisma bastions.

 

 



 853. gadā dāņi uzbruka kuršiem. Dāņi cieta sakāvi no piecām
 pvienotām kuršu zemēm. Pēc tam sveju (zviedru) konungs Olafs
 (Sveakungen Olof) veica sekmīgu uzbrukumu kuršiem.
 Senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir atstājis Romas
 pāvesta legāts Anskars (801.-865.), kurš no 831.gada bija
 Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps.
 Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu
 senvēsturei svarīgāko darbu Svētā Anskara dzīve (Vita s. Anskarii).
 Tajā 30. nodaļā aprakstīti dāņu un zviedru iebrukumi Kursā
 853.-854.g., zviedru vikingu uzbrukums ķēniņa Olafa vadībā
 kuršu (cori) karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij jeb Jūrpilij
 (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 vīru (''Ezerpils kauja'') un Apūlei,
 ko aizstāvējuši 15000 karavīru (''Kauja pie Apūles''- sk. 41. tulpi).
 Pēc neveiksmes kurši apņēmās turpmāk tāpat kā agrāk maksāt
 kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā
 pavalstniekiem.
 
 
 (Citāts no grāmatas ''Citādā vēsture - I - Balti''.  Maris Linde. 2009.g.)

 

 

 

              19. Tulpe 'EZERPILS KAUJA'

 

 

 

 1015.gadā jaunās poļu tautas hercogs Boļeslavs ar lielu
 karaspēku negaidīti iebrūk Prūsijā, iznīcina Nardavas provincē
 atrodošos nacionālo svētnīcu Romovi un ar varu piespiež prūšus
 pieņemt kristietību. Romovē atradās krīvu krīvs, kam baltu ciltis
 klausījušas tāpat, kā katoliskā Eiropa Romas pāvesam.
 Prūši vēlāk atjauno Romovi Sambu (Zamu) zemē.

 1255. gada janvārī Bohēmijas karalis Otokars no dienvidiem iebrūk
 zamu zemē ar 60 000 vīru karaspēku, izposta 2.Romovi, noslepkavo
 krīvu un liek iznīcināt visus, kuri nav kristīti.
 Tomēr jau 1260. gadā prūši saceļas pret krustnešiem.
 Nātangi, sambi, pagudieši, vārmi un bārti ievēlē savus karavadoņus
 un Herkus Manta vadībā uzsāk izmisīgu atbrīvošanās cīņu.
 Cīņa ir asiņaina, uzvaroša, bet arī veltīga, jo prūši nevar ilgstoši
 karot pret visu Rietumeiropu.
 Herkus Manta bijis kristīts prūšu jauneklis kurš mācījies Romas
 Domskolā - Eiropas tā laika augstākā mācību iestādē. Kristītais
 vārds viņam bijis Heinrihs Monte. Viņš esot pats izgudrojis mūra
 piļu ieņēmšanas/vārtu uzlaušanas ierīci.
 
 Fragments no Dusburga ''Prūsijas hronikas'' (III grāmata;123.(118.)),
 kurā redzama mūsu senču kara taktika (sākumā stauji atkāpjoties,
 bet, kad izjukusi bruņinieku ierinda, tad pārejot uzbrukumā) :
 ''Tai pašā gadā (1263) Erkus Mants, nātangu vadonis, ar stipru kaŗaspēku
 iebruka Kulmas zemē, sagūstīja daudz cilvēku un, sagrābis neskaitāmu
 daudzumu cita laupījuma, ko aizveda sev līdzi, nodedzināja visas celtnes,
 kuŗām nebija nostiprinātas [sienas], un visā zemē izlēja sarkanās kristiešu 
 asinis. Kad par to izdzirda mestrs, brālis Helmerihs, viņš savāca visu savu
 kaŗaspēku un sekoja ienaidniekam līdz Lubavas zemei, kur, sakārtojis
 kaŗaspēku kaujai, droši tiem uzbruka.
 Prūši, sapulcējušies vienuviet, drosmīgi pretojās līdz pēkšņi metās
 bēgt, bet, kad kristieši tos vajādami izklīda, bēgošie prūši, redzot
 pie karoga tikai nedaudz vīru, atgriezās un sāka  no jauna kauju,
 kuŗa ieilga, līdz beidzot ar tā Kunga ziņu, kuŗa spriedums ir prātam
 neaptveŗams, nokāva mestru un maršalu, brāli Ditrihu un četrdesmit
 brāļu un visu kristiešu kaŗaspēku. Dieva tautu piemeklēja milzīga nelaime,
 te bija lielāki zaudējumi nekā Kurzemā, te krita visi labākie, visi izlases vīri,
 uz kuŗu gudrības un prāta balstījās Prūsijas zeme, vedot kaŗus.''
 
 (Teksts no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)

 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - II vidus laiki''. 1929.g. Rīga)

 (''Baltu tautu civilizācija Eiropā, Āzijā un pasaulē''.
 Oļģerts Ziļickis, Vilis Liniņš)

 (Petri de Dusburg ''Chronica terrae Prussiae'' )

 

 

                20. Tulpe 'HERKUS MANTA'

 

 

 



 Dusburga ''Prūsija hronika'' 135.(130.) Par Erkus
 Manta,nātangu vadoņa nāvi :

 ''Tā Erkus Mants, viņu vadonis, ar dažiem saviem biedriem
 devās uz neapdzīvotu vietu. Biedriem aizejot, viņš nolēma
 pamedīt un viens pats palika savā teltī. Neticami, bet viņu
 atrada brālis Henrihs no Šēnenburgas, Kristburgas
 komturs, un brālis Heldvigs no Goldbahas ar dažiem
 ieroču nesējiem. Ieraudzījuši Erku, viņi ļoti nopriecājās
 un aizstiepa viņu pie koka, pakāra, bet pakārtu [vēl]
 caurdūra ar zobenu.''

 

 

 Vēsturnieks Rūtenbergs raksta : ''Ja reliģijas augstākais mērķis
 būtu  - mirstamā stundā dot mieru un prieku, tad seno latviešu ticība 
 varētu mēroties ar jebkuras tautas ticību.'' Senlatvieši un citas baltu
 tautas stipri ticēja mūžīgai dzīvei, tāpēc nebaidījās mirt un bija 
 bezbailīgi kauju laukos.Ja vīri krita karā, tad viņu sievas bieži
 izdarīja pašnāvību ticībā, ka atkal būs kopā ar saviem mīļajiem
 viņā saulē. Tā nu kristīgā ticība ar mūžīgās dzīvošanas vēsti
 baltiem nenesa neko jaunu, jo viņi ticēja nebeidzamas mīlas varai.
 
 Prūšu kara dievs bija Kurko. To kopā ar Potrimpa vārdu min dažas
 hronikas. (Ir arī skaidrojums, ka Kurke ir lauku dievs.)
 
 (Teksts no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)

  (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - II vidus laiki''. 1929.g. Rīga)

 

 

 

 

 

                     21. Tulpe 'KURKO'

 

 

 997. gadā misijas nolūkā Zamu zemē ieradies Prāgas arhibīskaps
 Adalberts (Voicechs) aizkaitina prūšus, nosaukdams viņu dievus par
 mēmiem un kurliem elkiem.
 Tad tie misionāru apklusina, uzsaukdami : ''Lai pietiek tev, ka tu nesodīts
 esi šurpu atnācis. Mūs un visu šo valsti, pie kuras ieejas mēs dzīvojam,
 pārvalda tikai viens likums un viena dzīves kārtība. Bet tu, padots
 citam, mums svešam likumam, rīt atradīsi nāvi, ja šonakt nebēgsi ! '' 
Adalberts gan aizbrauc ar savu kuģīti, bet atkal izkāpj krastā un
 iekuļas kādā svētajā birzē, kur prūšu priesteri viņu notver un upurē
 dieviem. Viņa pavadoņus sasaistītus aizved no svētās vietas un atbrīvo.
 Poļu kņazs Boļeslavs vēlāk atpērk no prūšiem bīskapa līķi, 

 samaksādams tiem tik daudz sudraba, cik esot svēris nokautā ķermenis.
 Teika stāsta, ka senprūši pie šī pirkšanas akta izdarījuši blēdību,
 izņemdami moceklim smadzenes un pieliedami tā galvu ar svinu,
 lai būtu lielāks svars. Arī ar to Adalberta līķim vēl nav miera, jo no
 Gņeznas, kur kņazs Boļeslavs to apbedījis kā svēto, viņu drīz nolaupa
 čehi, aizvezdami uz Prāgu, un tikai tur Adalberta līķim ir bijis lemts
 atdusas miers.

     Attēls no Gņezno katedrāles bronzā lietām durvīm (12.gs.).

 

  (Teksts no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)

 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - I senie laiki''. 1929.g. Rīga)

 

 

                      22. Tulpe 'SIGGO'

 

 Uzskata ka Sv. Adalbets nogalināts pie Elblongas jeb
 senās prūšu Truso pilsētas. Pēc citas versijas tas
 noticis Trenkitenē. 999. gadā Svētais Adalberts tika
 kanonizēts un viņa relikvijas ievietoja Polijas pirmās
 galvaspilsētas Gņezno katedrālē. 1039. gadā Bohēmijas
 kņazs Bržetislavs I it kā pārnesa relikvijas no Gņezno
 uz Prāgu. Pēc citiem nostāstiem, poļi daļu relikviju
 noslēpuši un 1127. gadā atraduši no jauna. 1928. gadā
 vienu Adalberta roku , kura 1000. gadā tikusi uzdāvināta
 imperatoram Otonam III, pievienoja pie Adalberta kauliem
 Polijā. Mūsdienās Svētajam Adalbertam ir divi kapi -
 Gņezno un Prāgā. Līdz 1923. gadam, kad poļu eksemplārs
 tika nozagts, abos kapos bija pa galvaskausam.

 Kuri kauli ir autentiski, nav zināms.

 Dati no :

 (''Citāda vēsture - V - Prūsa''. Māris Linde. 2010.g.)

 

 Arheologi ir konstatējuši pārrāvumu cilvēces eksistencē uz Zemes.
 Tas ilgst apmēram no 12 000.gada līdz 10 000. gadam pirms mūsu
 dienām. Ir izvirzītas hipotēzes par milzu katastrofu, kas piemeklējusi
 šajā laikā mūsu planētu. Pirms tam ir bijuši Atlantīdas (?) vai Mu
 civilizācijas pēcteču ziedu laiki.
 Apmēram pirms 10 000. gadu cilvēce sāka visu no jauna.
 Radās Kūru lielvalsts (nejaukt ar vēsturiskajiem kuršiem, kas gan
 ir tiešākā atvase no senās kūru saknes !).
 Indiešu mitoloģijā glabājas ziņas par Kūru lielvalsti un tās dibinātāju
 princi Rāmu, kurš iekarojis seno Saules Zemi - Rāvanu un pakļāvis
 savai varai trejas pasaules - Triloku. Arheoloģija un antropoloģija
 apstiprina, ka dziļā aizvēsturē visus kontinentus apdzīvojuši vienas
 rases un tautības iedzīvotāji. Zinātnieki ir atklājuši to, ka mūsu laikmets
 ir tikai pagājušo laikmetu bāla ēna...
 Eposs ''Rāmājana'' vēstī :''Rāma iesēdās debesu ratos, kurus viņam
 atsūtīja Pušpaka, un sagatavojās lidojumam, Šie rati bija lieli un skaisti.
 Tiem bija divi stāvi ar daudzām istabām un logiem. Šie rati kustējās
 paši no sevis. Paceļoties dārdoņa piepildīja visas četras debespuses,
 bet, kad tie kustējās pa savu ceļu gaisā, tie radīja vienmuļu skaņu.
 Attālinoties tie liesmoja kā komēta debesīs.''
 
 Vai Kūru lielvalsts sabruka savstarpējo karu rezultatā? Ieroči bija radīti
 briesmīgi un pirms 3500 gadiem tika iznīcināti senās Kūru lielvalsts
 atlikušie centri. To apstiprina arheoloģiskie izrakumi. Vienu no ieročiem
 Indijā sauca par Brahmas ieroci, Dienvidamerikā - par Mašmaku, bet pie
 baltiem - par Pērkona mākslu. Ir bijuši zināmi arī dažādu degbumbu paveidi.
 
  Ir zināms pārsteidzošs stāsts par to, kā ķīniešu alķīmiķis Ru Caofi
 1910.gadā Gobi tuksneša Ķīnas daļā netālu no Mongolijas robežas atraisīja
 atoma spēku. Kodolsprādziens 1910.gada 8.jūlija nopostīja vecu pagodu,
 kurā atradās zinātnieka laboratorija, un iznīcināja augu valsti plašā apvidū:
 smiltis sakusa stiklainā masā. Kodolsprādziens bija tik spēcīgs, ka bija
 dzirdams pat 600 km attālumā. Šajā sprādzienā dzīvību zaudēja arī pats
 alķīmiķis.
 Pārsteidzošākais šajā stāstā ir tas, ka alķīmiķis Ru Caofi tieši senajos
 tekstos atradis recepti, kā panākt kodolreakciju. Vai tiešām pirms gadu
 tūkstošiem dievi izredzētos ievadija kodolfizikas zinībās?!?!
 20.gs. 50.gadu beigās Ķīnas Tautas armijas kodolspeciālisti, meklējot vietu
 kodolieroču izmēģinājumiem, ieradās apvidū, kur Ru Caofi bija veicis savus
 eksperimentus ar kodolspēkiem, un ar izbrīnu konstatēja, ka augu valsts ir
 stipri pārveidojusies. Ķīniešu militāristi atrada pārkaļķojušos kokus un
 pārstiklojušās smiltis, kas liecināja par kodolsprādzienu. 
 
 Indiešu mitologija un Indijas senie teksti sniedz bagātīgu materiālu par
 dievu kariem un dievu ieročiem :
 Kāds briesmīgs dievu ierocis darbībā aprakstīts "Mahabhāratas" grāmatā
 "Dronaparvāna": "Bija tā it kā būtu atbrīvoti elementi. Saule griezās pa rinķi.
 Ieroča svelmes apdedzinātā pasaule reiba kā drudzī. Ziloņi mežonīgi skraidīja
 šurp un turp, meklējot patvērumu no briesmīgās svelmes. Ūdens sakarsa,
 dzīvnieki gāja bojā, ienaidnieks bija iznīcināts, un trakojoša uguns rindām
 gāza kokus. Zirgi un kaujas rati sadega. Tūkstošiem ratu bija iznīcināti, tad
 pār jūru nolaidās klusums. Sāka pūst vējš un zeme izgaismojās. Acīm pavērās
 baismīgs skats. Karstums bija tā sakropļojis kritušo līķus, ka tie vairs
 neatgādināja cilveēkus. Nekad agrāk mēs nebijām dzirdējuši par tādu ieroci
 un nekad agrāk tik briesmīgu ieroci nebijām redzējuši."
 
"Mahabhāratas" 8.grāmatā "Musala Parva" aprakstīts kodolsprādziens un
 tā radītās sekas: "...Viens vienīgs lādiņš sprāga ar neaprakstāmu spēku.
 Pret debesīm visā savā biedējošā varenumā traucās apžilbinošs uguns stabs,
 kas savā spožumā līdzinājās 10 000 saulēm... Tas bija cilvēkiem nepazīstams
 ierocis".
 Par ''Dievu kariem'' vairāk lasiet : http://www.aliens.lv/new.php?k=213
 
 
 
 
 (Sākuma teksts no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)

 

 

                23. Tulpe 'PRINCIS RĀMA'


 No eposa ''Rāmajāna'' :
 Rāmas vecāki uz zemes bija Ajodhjas pilsātas valdnieks
 Dašaratha un viņa sieva Kaušalja. Rāmas dzimta
 piederēja pie Saules dinastijas. Tā bija ļoti slavena
 dinastija, kuru pirms 2 000 000 gadu aizsāka valdnieks
 Išvaku.
 Kad Rāma kļuva par jaunekli, viņš apprecēja princesi no
 Videhas - Situ.

 

 

 

 Pēc ilgiem un asiņainiem kariem
 daudzviet bija izveidojušās mazapdzīvotas teritorijas
 un te vācu firstiem bija iespējas panākt sev divkāršu labumu.
 Asimilācijai nolemtajā topošajā ziemeļaustrumu Vācijā vēl dzīvoja
 pietiekami daudzskaitlīgas baltu tautas, kuras nāktos grūti asimilēt,
 bet Baltijā starp pakļautajām tautām bija radīta telpa šo lieko ļaužu
 pārvietošanai. Pārvietošana notika bez liela trokšņa, uz puslīdz
 brīvprātīgiem pamatiem. Tika līgti strādnieki piļu būvniecībai.
 Viņiem ļāva ņemt līdzi ģimenes. Piesolīja iespēju iegūt zemi
 iztikas nodrošināšanai, un viss notika.
 No Tollenzē baseina kuršu cilti tollensus pārvietoja uz pustukšo Rīgas
 jūras līča piekrasti, kur viņu piemiņu glabā Talsu pilsēta. Bet tollensu
 atlikums Vācijā saglabājās ar Dancigas kuršu vārdu līdz pat 16.gs.,
 kad tos beidzot izdevās asimilēt par ''īstiem'' vāciešiem.
 
 
 (Teksts no ''Baltu senvēsture''. Andrejs Kavacis 2008.g.)

 

 

 

 

                  24. Tulpe 'TOLLENSA'

 

 

 Tur kur Durbes upe satek ar Tebras upi, nedaudz lejāk pa staumi,
 Sakas upes krastos, atrodas Upesmuiža jeb Lejasmuiža - manas
 vecmammas Annas un omītes Lizetes dzimtā vieta.
 ''Lisa ! Lisa !'' tālumā nereti atskanēja saucieni, kad meitene, iedama
 gar muižas ēku, kuras viesistabā tika ieaicināta Ziemassvētku vakarā,
 gar siltumnicām, kurās savus sulīgos ķekarus briedināja dienvidzemju
 vīnogas, aizklīda, bitēm līdzi, ziedu pilnajās Sakas upes pļavās.
 Bieži tēva vakaros nebija mājās, jo bija barons jāved pie Aizputes
 drauga uz vienu kāršu partiju. Braukšana bija cauri biezam mežu
 masīvam un ceļš bija līkumots. Visapkārt bija tikai necaurredzams
 egļu biezoknis un Kārlim uz bukas sēžot ne vienmēr bija omulīga dūša.
 Bet barons esot bijis labs pret saviem cilvēkiem. Rūpējies par viņiem.
 Sniedzis izglītību un pēc savām iespējām palīdzējis.
 (Uzvārds Elsbergs jau arī nācis no kāda agrāku laika jaunā baroniņa
 ''grēka darbiem'' ar latvju zelteni, bet barons bijis tik godīgs, ka
 devis savu uzvārdu. To mani Rīgas radi arhīvos atraduši)
 Un tad nāca 1905. gads. Cilvēki pārvērtās - aizmirsa barona labos
 darbus. Tika demolēta un nodedzināta muižas ēka un saimniecība...
 Kārlis Esbergs ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Liepāju.
 Pēc tam nāca soda ekspedīcijas. Nemiernieki esot nežēlīgi pērti.
 Kalpu mājas sienas un pagalms bijis nošļākts asinīm.
 Un vidū, starp kalpu māju un muižas ēku, vēlāk izaudzis koks sarkanām
 lapām. Tas esot no izlietām asinīm, tā sprieduši cilvēki, kuriem nācās to
 visu piedzīvot.

 Sarkanais koks tur aug vēl joprojām. Arī kalpu māja stāv vecajā vietā...

 
 (Visi šeit aprakstītie notikumi ir pašas Lizetes stāstīti un,
  pēc manām atmiņām, tagad, uzrakstīti. Pat ''Lisa! Lisa! '' nav mans
  izdomājums.)
 
 Uzziņai : Barons Otto fon Lilienfelds (Otto Friedrich von Lilienfeld) Upesmuižu
 nopērk ap 1875. gadu. Upesmuižas pils pēc arhitekta M.Berči projekta
 uzcelta 1894. gadā. 1879. gada 16. maijā Upesmuižas barons Otto fon Lilienfelds,
 vēloties izveidot ostu, Sakas upes grīvā svinīgā ceremonijā iemūrēja
 loču mājas pamatakmeni un tajā pašā dienā iesvētīšanas ceremonijā
 nākamā pilsēta tika nokristīta barona brāļa, Kurzemes  gubernatora
 Pāvila fon Lilienfelda (Paul von Lilienfeld arī Павел Федерович Лилиенфелд)
 par  Paulshafen jeb Pāvilostu. Barons nākamajā pisētas teritorijā iznomā
 apbūves gabalus.
 
 

 

                 25. Tulpe 'ASINS KOKS'

                    (Ziedi lieli 'ARTIST' tipa)

 

 

 

 
 
 Jau reformācijas laikā 1560.gadā bija atvērta Grobiņas baznīcas
 skola, kas skaitījās viena no labākajām Kurzemē.
 18. gs. otrajā pusē skolu vadīja kantors (dziedātājs, ērģelnieks)
 Kristians Georgs Radeki, slavenā Šipkas varoņa ģenerāļa
 Radeki vectēvs. 
 
 (Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
 Ainārs Radovics. 2007.g.)
 
 

 

            26. Tulpe 'CANTOR RADEKI'

 


 Domā, ka Grobiņa savu vārdu dabūjusi no vārda ''gruobs'',
 kas ir vecs kursisks nosaukums skābardim, jo senos laikos
 novadu klājuši skābaržu meži. ''Gruobīns'' kuršu valodā
 nozīmē - skābaržu mežs. Tagad šo koku savvaļas
 audzes palikušas vienīgi ap Rudbāžiem un dažviet Latvijas
 dienvidrietumos ap Rucavu. Kā piemēru var minēt Luknes
 skābaržu audzi pie pašas Lietuvas robežas. Daži dižskābaržu
 koki joprojām vēl aug Grobiņā Skābaržkalnā.

 

 

 

 (Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
 Ainārs Radovics. 2007.g. un mans papildinājums par Skābaržkalnu
 un Luknes skābaržu audzi.)

 

 

 

 

                   27. Tulpe 'GRUOBS'

 


 Teika, ko esmu dzirdējis no sava tēva, par dižo liepu, kura
 aug pilskalna pašā vidū, ir sekojoša :
 Senos laikos tajā vietā esot norakta zelta naudas lāde.
 Lai lādi izraktu, ir bijis jāievēro divi noteikumi. Pirmais 
 noteikums bijis, ka rakt varot tikai tumsā. Otrais, ka 
 jāpaspej izrakt līdz pusnaktij. Esot vairākkārt cilvēki mēģinājuši
 to darīt, bet nesekmīgi, jo rakšanas laikā traucējuši
 dažādi mošķi un spoki. Esot jau vairākas reizes tikuši
 līdz lādes vākam, bet pienākot pusnaktij, lāde nogrimusi
 dziļāk. Tad nolemts, ka nav vērts vairs mēģināt un virs lādes
 iestādīta liepa, kura šodien izaugusi varen kupla.
 

 

             28. Tulpe 'ZELTA LIEPA'

 

 


 DURBES KAUJA
 

 Septītais Vācu ordeņa mestrs Burchards Hornhauzens grib
 steigties palīgā zemaišu spaidītam Kāršavas garnizonam;
 viņš aicina savējos un kara draugus no visām malām.
 Pavasarī mestram jau pie rokas prāvs karaspēks.
 Vēl nogaidījis kādu laiku, viņš iet ar tiem cauri Kursai uz
 Zemaiti, bet zemaiši nāk paši viņam pretī, 4000 vīru liels
 karaspēks postīdams Kursas dienvidu novadus. Kurši pieslienas
 ordenim, bet joprojām netur uz to labu prātu. Abas armijas
 sastopas pie Durbes ezera. Zemaiši ved līdzi sagūstītās
 kuršu sievas un bērnus; kurši prasa vāciem, lai tie apsolās, ka
 pēc uzvaras kurši dabūs savas sievas un bērnus atpakaļ.
 Vāci šo prasību noraida : kuršiem būšot par savējiem jāmaksā
 izpirkšanas nauda. Kurši sāk kurnēt un slepeni sazināties ar
 zemaišiem.
 Sākoties kaujai kurši brūk virsū kristīgiem no mugurpuses.
 Latvji un igauņi aizmūk. Vēl cīnās ordeņa bruņinieki, dāņu
 palīgspēki, ko atvedis hercogs Kārlis un daži prūšu bajāru
 pulciņi. Zamu augstmanis Sklode uzaicina savējos turēties
 blakus vāciem un atcerēties ''jaukās drēbes'' un ''saldo miestiņu'',
 ar kuru tie cienāti. Blakus zamiem turas arī pamezāņi ar savu
 vadoni Mako. Cīņa vēl ilgst astoņas stundas. Tad pagurst
 kristīgo kaujas spars, ļimst nāvē mestri Burhards no
 Hornhūzenas un Rīze, zviedru aristokrāts Karls Ulfsons,
 vecais ordeņa maršals Heinrihs Botels. Kaujā krīt 150 ordeņa
 brāļi ar viņu kara kalpiem, visi vāciem uzticamie pamezāņi
 un zamu augstmaņi un gandrīz visi Rēveles dāņi.

 (Salīdzinājumam : Saules kaujā (1236.g.) krīt 48 ordeņa brāļi.)
 Šī lielā uzvara gūta 13. jūlijā 1260. gadā (pēc dažām ziņām
 1261. gadā (1264. gadā - Livonijas hronika)).
 14 ordeņa brāļus saņem dzīvus gūstā; astoņus no tiem
 sadedzina dieviem par godu pilnā kaujas tērpā; pārējiem
 nocērt rokas un kājas.

 Visā Kursā sākas sacelšanās...

 

 (Aleksandra Grīna ''Pasaules Vēsture - II vidus laiki''. 1929.g. Rīga)

 (Zeļenkovs, A. Latvijas kara muzeja gadagrāmata. III. Rīga 2002.g.)

 

 

             29. Tulpe 'DURBES KAUJA'

 

 

 

 Durbe (Durben)


 Senākie nosaukumi : 1229 - terra Durpis; 1253 - stagnum Dorben
 Atskaņu hronikā : kaujas lauks Dorben; 1338 - see Durben;
 1360 - Durben beke; 1387 - ante preurbinum Durben; 1464 - Dorban

 Durbes jeb Dorbes vārds kā teritorijas, ezera, strauta nosaukums
 sastopams vairākos 13.gs. senrakstos, jo tā atradās pie lielā
 Livonijas - Prūsijas ceļa. Tā minēta jau 1230. gadā. 1260. gada
 13. jūlijā pie brasla pār Trumpes upi notika Durbes kauja.
 Durbes ordeņa pils pieminēta tikai 1387. gadā.
 Zināms, ka tās vēl nav bijis 1371. gadā.
 Jāatzīmē, ka Durbes novada senākais centrs atradies 9 km uz
 ziemeļiem, Vecpilī esošajā pilskalnā. Pils un viss novads saucies
 par Lindāli. Lindālē atradusies arī pirmā vācu pils, celta 1290.g.
 Ordenim pārceļoties uz Durbi Lindāli turpmāk dēvē par Vecpili
 (Oldenborg).
 (Pilskalns Vecpilī atrodas pretī katoļu baznīcai un pēc dažu
 vēsturnieku domām uz tā atradusies rakstos pieminētā Merķes
 jeb Mārkaišu pils.)

 Durbē pilsapmetne jau pastāvējusi, jo minēts, ka tā 1435. gadā
 nodegusi. 1451. gadā Durbē bijusi baznīca. Hercogistes laikā
 pilsētiņa uzplauka. Pilī dzīvoja hercoga ieceltais pilskungs, t.s.
 kapitāns. Pili un pilsētiņu 1701. gadā nopostīja zviedri. Pirms tam
 pili izposta poļu - zviedru kara laikā (1658 - 1659.g.).
 U.Šlipenbahs savās 1809. gada piezīmēs pieminējis, ka no Durbes
 pils palikušas vairs tikai apkārtmūru nožēlojamas drupas.
 Zināmie VIII gs.ugunskapi pie ''Dīrām'' un senu apmetņu atliekas
 pie ''Bajāriem'' ir vēstures pieminekļi.

 Pirmo baznīcu uzcēla jau 15.gs. Nākamo cēla pēc Gotharda
 Ketlera rīkojuma 1567 - 1599.g.,bet 1651.g. pēc hercoga
 Jēkaba rīkojuma - jaunu mūra baznīcu ar slaidu torni. To
 pārbūvēja 1704.,1732 - 1734., un 1770. g., bet slaido skaisto
 torni nojauca.

 Pilsētas tiesības Durbei piešķirtas 1893. gadā.
 Joahims Ludvigs Lorčs (1788. - 1871.) teicis, ka Durbes senais
 nosaukums latviešu valodā bijis Tarvaita. (Liepājai 300)


 (Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
 Ainārs Radovics. 2007.g.)
 (Latvijas Vēstures Institūts. ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga 2004.g.)
 (Latvijas PSR mazā enciklopēdija. I sējums. Rīga 1967.g.)

 

  

                         30. Tulpe 'DURBE'

 

                   31. Tulpe 'LINDĀLE'

 

 

 Vārtājas pilskalns atrodas Vārtājas upes labajā krastā, ap
 300 m uz D no Kalnenieku mājām. No A to aizsargā upes
 senleja. No D un R dziļa grava ar strautu, bet no Z mākslīgi
 rakts grāvis ar zemes valni. Viens no DR Kurzemes stāvākajiem
 pilskalniem. Augšpusē 80 x 70 m liels laukums ar avotu D pusē.
 Uz Z un R no pilskalna atradusies vairākus hektārus liela
 senpilsētas vieta, kurā pārbaudes arheoloģiskajos izrakumos
 (vadītājs P. Stepiņš, 1963.g.) konstatēja līdz 1 m biezu kultūrslāni.
 Zināms, ka 1253. gadā, saskaņā ar Kursas dalīšanas
 līgumu, Vārtājas koka pili ieguva ordenis. 1260. gadā, kad
 sākās kuršu sacelšanās pēc Durbes kaujas, ordenis pili pameta.
 Tad pēc atskaņu hronikas ziņām pie Kuldīgas komtura devies
 Utilis un ar viltu izlūdzies 8 Kuldīgas konventa bruņiniekus
 pils aizsardzībai :
 ''Kungs, dodi tu man palīgus, jo dzīvoju kā kristietis es katrā
 vietā un nepiedalos tajā lietā, ko kurši pasākuši ir.
 Bet tev man atbalsts jāpiešķir : pie kristīgajiem palikšu,
 vai miršu es vai dzīvošu. Ar siev' un bērniem turēties
 pie tevis esmu apņēmies.''
 Tad, kad bruņinieki ieradušies Vārtājas pilī, tie sagūstīti un
 divi sadedzināti, citi sacirsti gabalos. Tikai vienam izdevies
 pēc lielām mokām izglābties.

 (''Kalnā bija stalta pils''. Latvijas pilskalni un to teikas. 2008.g.)
 (Atskaņu hronika. 05760 - 05809 rinda.)

 (Paša redzētais. Ļoti skaita vieta. Esmu tur bijis daudzreiz.)


 2012. gada 12. aprīlī kārtējo reizi aizbraucu līdz Vārtājas pilskalnam.
 Bildes no šī ceļojuma :

 https://picasaweb.google.com/104093660717292700553/GrobinaGaviezeVartajaVirga

Vārtājas pilskalns

 

 

             32. Tulpe 'VĀRTĀJAS PILS'

 

 

 

              33. Tulpe 'VIRSAITIS UTILIS'

 

 

 



 Duvzares ievērojamākā pils Impilte (Empliten - latīniski, Empilten,
 Empliten - vāciski) atradās Sventājas kreisajā krastā. 1991. gadā
 tika veikti izrakumi iepretim Impiltes pilskalnam Latvijas teritorijā.
 Pamatojoties uz iegūtajiem atradumiem, var secināt, ka vēlajā
 dzelzs laikmetā (10. - 12.gs.) iepretim pilskalnam atradusies seno
 kuršu dzīves vieta, apmēram, viena hektāra platībā.
 Arheoloģiskie atradumi netāli no Svētavota (Leju senkapos) norāda,
 ka arī tur bijusi seno kuršu apmetne un, domājams,
 uzskatāma par apdzīvotas vietas ''Rutzowe'' pirmsākumu.
 13.gs.vidū, sadalot Kursu starp Kurzemes bīskapiju un Livonijas
 ordeni, divas trešdaļas Duvzares teritorijas, Impilti un Rucavu
 ieskaitot, nonāk ordeņa pārvaldīšanā.
 Pēc Durbes kaujas Impiltes pils atkal nonāk Kuršu rokās, bet
 visai drīz ordeņa mestrs Verners uzbrūk Impiltei, sīvā kaujā pili
 ieņem un nodedzina.
 Impilte pieminēta arī Atskaņu hronikā :
 ''Vēl cita pils bij tuvumā, par kuru tiem bij jādomā. Par Impilti
 to pili sauca, un turienieši sirot trauca pa Lietuvu, un redzētas
 to varzas bij pie Klaipēdas. No tiem nu brāļiem gainīties, uz
 visām pusēm atkauties, jo bieži un jo dikti nācās, kad Klaipēdai
 tie virsū mācās. Tie šķēpus meta, nikni kāvās - lūk, tā tie nemitīgi
 rāvās. Tas brāļus darīja vai trakus, ka pagāni tik cieši blakus.
 Ja brāļiem nelīdzētu die's, tie nespētu tur turēties.''

 
 1267. gadā kurši paraksta padošanās līgumu un beidz bruņotu
 pretošanos. Duvzares vārds pēdējo reizi dokumentos minēts
 1291. gadā, bet Impiltes piederība vēl mainījās vairākkārt.
 1328. gadā tā nonāca Vācu ordeņa pakļautībā. 1435. gadā
 Impilte līdz ar Palangas novadu nonāk Lietuvas pakļautībā.
 Tātad Lietuva, Vītauta valdīšanas laikā, ieguva pieeju Baltijas
 jūrai no Sventājas lidz Mēmelei, (Klaipēdai) dienvidos.
 (Mēmele celta 1252. gadā, lai neļautu kuršiem pa Kuršu kāpu
 iet palīgā prūšiem)

 Mans un Artas ceļojums uz Impilti skatāms albumā Impilte 2016

 

 Impiltes pils arodas Lietuvas teritorijā pie Senoji Ipiltis ciema.

 Sk. 36. tulpi, kuras aprakstā ievietota karte.

 (Atskaņu hronika 07059. - 07074. rinda.    Rucavas vietne :

http://www.rucava.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=2&Itemid=2)

 

 

Impiltes pilskalns

 

 

                34. Tulpe 'DUVZARE'

 

 

                 35. Tulpe 'IMPILTES PILS'

 

 

                          Impiltes pilskalns.



 Leju svētavots.
 Sventājas Senlejas nogāzēs vairākās vietās izplūst avotu veidā
 pazemes ūdeņi. Lielākais no tiem ir Svētavots, kas atrodas netālu no
 bijušās Rucavas muižas un kuplais krūmu puduris, kas ieskauj avotu
 citādi neapaugušajā nogāzē redzams jau no tālienes, šeit aug Latvijas
 lielākā un kuplākā ieva ( 2,1 m apkārtmērs ar vainaga projekciju 17x16).
 Par avota izcelšanos stāsta teika: 

 „Dievs senajiem kuršiem
 bija atvēlējis trīs upes: Bārtu, Ventu un Sventu. Sventājas upes krasti
 bija nosēti ar senkuršu apmetnēm. Skaista un gleznaina bija
 tagadājās Rucavas muižas apkārtne. Apkārtnē piedzima un uzauga
 skaista,čakla un visu mīlēta meitiņa vārdā – Ieva.
 Kad Ieva pieauga, sāka braukt precinieki, kurus tā visus atraidīja.
 Kādā saulainā rītā, Ieva bija aizgājusi līdz upei izskalot savus garos,
 skaitos matus.
 Upes otrā krastā parādījās kāds vēl neredzēts jauneklis, kas ieraudzījis
 skaisto meiteni ne acu nevarēja no viņas nolaist.
 Kādu brīdi tie raudzījās viens otrā, Ieva nespēja bēgt, viņa palika
 stāvot upes viļņos. Bet jauneklis, nometis virsdrēbes, piepeldēja meitenei
 klāt, satvēris viņas trīsošo augumu, ielūkojies viņas rudzupuķu
 zilajās acīs un bildinājis to. Ieva deva „jā” vārdu.
 Kad tuvinieki to uzzināja, apmetnē sākās liels satraukums un žēlabas.
 Neviens negribēja aizdot Ievu tālu prom svešumā.
 Lai aizkavētu Ievas aiziešanu, tie sapulcējās pirms saullēkta
 zem simtgadīga ozola un lūdza svētajai Mārai palīdzību un padomu.
 Māra pavēlēja visiem, kas ir virs zemes un zem zemes sākt stipri
 raudāt, lai Sventas upe pārplūstu un tā aizšķērsotu ceļu pie svešiniekiem.
 Bet mīlestība uzveica visus šķēršļus, pēc septiņām dienām,
 pārvarot straujo upes plūdumu, jauneklis atīrās pušķotā laivā
 pēc savas mīļotās. Ļaužu asaras nemitējās visu nakti.
 Tikai nākošā rītā, kad ieraudzīja vietā, kur pēdējo reizi bija stāvējusi Ieva,
 uzziedējušu baltu, baltu ievas krūmu, tie pārstāja raudāt.
 Bet tie, kas zem zemes, raud vēl šobaltdien.''

 (Teiku atstāstījis Jānis Nūja (1943), pierakstīja Rasma Feldmane).

 

 

 

 

 

                    36. Tulpe 'LEJU IEVA'

 

 

 

 

 

 

 

                      Leju svētavots 2005. gadā.
 (Ieva, laikam, daļēji vētrā nolauzta, bet gan jau ataugs.)



 Sidrabene jeb Sidabrene (lietuviešu : Sidabrė) bija seno zemgaļu
 pils līdzīga nosaukuma pilsnovadā Zemgales dienviddaļā,
 kas minēta Atskaņu hronikas vēstījumā par krusta kariem
 pret zemgaļiem un žemaišiem 14. gs. beigās. Hronikā minēts,
 ka Sidrabes pils nodedzināta 1289.gada beigās vai 1290.gada sākumā.
 Pēc tam zemgaļi masveidā devās uz Zemgales nekristīto daļu
 "pie pagāniem", kas vēlāk ietilpināta Lietuvā. Hronikas autora ziņas
 papildina pāvesta Klementa V (1305-1314) rakstā minētie fakti,
 ka Livonijas ordeņa vardarbības rezultātā vairāk nekā 100 000
 abu dzimumu zemgaļu aizbēguši pie pagāniem.
 Arheoloģiskie izrakumi apstiprina, ka Sidrabenes pils atradusies
 pilskalnā netālu no Jonišķiem mūsdienu Lietuvā, ko tagad sauc
 par Kalnelis. Izteikta arī doma, ka tā kā Sidrabe nav minēta 1254.gada
 Rietumzemgales sadalīšanas dokumentā, tā ietilpusi Upmales zemē
 (Bauer, 1939; Biļķins, 1973). Ticamāks izskaidrojums ir tas, ka 1254.
 gadā tā atradās ārpus kristītās Zemgales daļas.

 Fragments no Atskaņu hronikas :
 ''Kad Raktes pils bij nodegusi, bij Sidabrene palikusi -
 tā vārdā sauca kādu pili tur Zemgalē, kur biezi sili.
 Daudz varoņu tur bija brašu - turp jājāj bij caur mežu plašu.
 Daudz ļauna tie bij darījuši : bij kristietību postījuši.
 Tas kremta Dieva bruņiniekiem, tie sadusmojās ne pa niekiem
 un pili lenca niknumā kā rītā tā ar vakarā.''

 

Dokumenti : Atskaņu hronika 11235. - 11313. & 11427. - 11502. rinda.

 

 

 

 

                    37.Tulpe 'SIDRABENE'

 



Senās kuršu zemes Bandavas centrs, kur līdz 13. gs. vidum
Tebras labajā krastā pie Rīgas - Prūsijas kara ceļa atradās
nocietināta kuršu pils Beida (Baida). Pirmo reizi senrakstos
Aizputes (Asenputten) kā kuršiem piederošas pils nosaukums
minēts 1253. gada aprīlī Kursas zemju dalīšanas dokumentā
starp ordeni un Kurzemes bīskapu. Robeža starp abiem
valdījumiem tika nosprausta pa Tebras upi. Tās kreisais krasts
piederēja ordenim, bet labais - bīskapijai. Pēc Atskaņu hronikas
ziņām kurši savu pili apdzīvojuši vēl 1261. gadā, kad pēc lielās
kuršu sacelšanās tie labprātīgi padevušies vāciešiem un
ķīlai atdevuši savu dišciltīgo dēlus.
Pēc tam kuršu pilskalnā tika celta Kurzemes bīskapa
Aizputes mūra pils. Ap 1290. (1295.) gadu pilij vajadzēja būt
uzceltai, jo tad uz Aizputi pārcēlas Kurzemes bīskapijas
domkapituls. Pils DR stūrī atrodas baznīca.
(Aizputes Sv. Jāņa luterāņu baznīca uzcelta 16 m augstajā
Baznīcas kalnā, kurā pirms tam atradās kuršu koka pils Beida.
Virs ieejas lasāms gadaskaitlis ''1254''. Daudzkārt pārbūvēta.)
Pils mūri no zemes virsmas pazuda jau 17. gs.
Tebras pretējā - kreisajā krastā celta Livonijas ordeņa pils.
Senākie tās nosaukumi : 1253 - Asenputten, Hasenputten;
1338 - hus zu Hasenpothe; 1341 - Hasenpud; 1355 - Vrundenborgh;
1411 - Hasenpod; 1457 - Asenpodte; 18.-19.gs. - Ordens-Haaenpoth.
Ordeņpils 14.gs. dēvēta arī par Frundenburgu. Pili tikai vienu
reizi aplenca ienaidnieks poļu - zviedru kara (1655-1660) laikā.
Zviedri pili izlaupīja un izpostīja.
1378. gada 17. martā domkapituls piešķīra Aizputei Rīgas
parauga pilsētas tiesības. Vēlāk Aizpute kļuva par Piltenes
apgabala administratīvo centru. Pie Tebras ietekas Sakā
izveidojās osta un tā tika uzņemta pat Hanzas savienībā.
1602. gadā, mēra epidēmijas laikā, iet bojā gandrīz visi iedzīvotāji.
Osta tiek aizbērta 1660. gadā saskaņā ar miera līgumu.

 

 

 (Tūrisma ceļvedis. ''Kurzemes un Zemgales hercogiste''.
 Ainārs Radovics. 2007.g.)

 (Latvijas Vēstures Institūts. ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga 2004.g.)

 (Vietne : http://www.aizpute.lv/ )

 

 

 

 

 

                    38. Tulpe 'AIZPUTE'

 

                    39. Tulpe 'BANDAVA'

 Dzirnavu iela Grobiņā.

 Šī ir viena novecākām ielām  Grobiņā. To es droši ņemos apgalvot, 
 jo tas ir vecais Kuršu ceļš : Bārta-Impilte-Kretinga, kurš iet garām
 manām mājām. Tas redzams visās vecajās kartēs un zīmējumos.
 Senāk, manā bērnībā, kad šosejas vēl nebija, pa šo šauro ieliņu
 brauca viss transports. Atceros, ka mēs puišeļi centāmies iemest
 kastaņus tukšajās kravas mašīnās. Daži šoferi apturēja un rājās.
 Mājas mūsu ielai nummurētas pēc kartas - nav mums pāra un
 nepāra puses. Iela sākas ar 1. nummuru, kas ir Pilsnams ar veco
 cietumu. To projektējis slavenais Liepājs arhitekts Pauls Maksis
 Berči, kurš par galveno Liepājas arhitektu nostrādājis 30 gadus.
 Liepājā viņš ieradies 1871. gadā. Miris 1911. gadā Liepājā un
 apglabāts Liepājas vecajos kapos. Pie Berči mācījies mans vectēvs -
 Kārlis Egle (1885 - 1934). 
 Cietuma drupas nojauca ceļot restorānu ''Jūrpils''.
 Māja Nr.2 bija vecākā mūra māja Grobiņā - arhitektūras piemineklis,
 bet ''liels vīrs'', mans klases biedrs, atmodas sākumā zemi
 privatizēja un māju nojauca. Mājās senāk dzīvoja Rubežu dzimta.
 Nr. 3 vēl stāv un ir apdzīvota.
 Agrāk to sauca par ''kurpnieka nameli'', jo tur dzīvoja kurpnieks
 vārdā Valentīns. Pirms tam tajā dzīvoja dzirnavnieks ar savu ģimeni. 
 Pēdējais dzirnavnieks bija Zīriņš.

 Nr. 4 bija vecās mūra ūdens dzirnavas ar četriem gaņģiem.
 Tās pilsētai savulaik dāvinājis ķeizars Pāvils I (1754. - 1801.g.).
 (Ķeizars bijis no 1796.g.) Atceros, ka 1960. gadā tās vēl darbojās.
 Krustēvs Juris mani tur aizveda, bet mani baidīja lielais
 troksnis, kas tur valdīja. Vēlāk māju sagrāva un virsū uzcēla
 restorāna ''Jūrpils'' noliktavu. Bruģi ielai no Pilsnama līdz
 jaunajai Bārtas šosejai izņēma ierokot gāzes vadu.
 Neatceros vairs kurā brīdī šo ielas daļu, no Nr.1 līdz Nr. 4,
 pārdēvēja par Pils ielu (šķiet tas notika 90 - os gados).

 Tālāk nāca dzirnavu dīķa slūžas, kuras bija cēlis mans vectēvs, bet
 kuras plūdos 1968. g. tika sagrautas nepareizas apsaimniekošanas
 rezultatā. ''Gudrinieki'' iemetināja neizņemamu aizsprostu dīķa
 līmeņa celšanai, bet pavasarī, kad ūdens līmenis cēlās, nezināja
 ko darīt. Ūdens līmenis dīķī bija tik augsts, ka gandrīz plūda pāri
 ielai. Līdz slūžām iela iet pa mākslīgi uzbērtu dambi apmēram
 100 m garumā, bet kad tas uzbērts ? Iespējams jau Hercogistes laikā.
 Viss ticamāk no 1656. līdz 1658. gadam, kad tika ap pili rakts grāvis.
 Iespējams ka dambis paaugstināts taisot ūdens dzirnavas ap 1800.g.,
 bet varbūt bija divu pakāpju dīķi jau no ļoti seniem laikiem.

 Nelielo dīķīti zem slūžām sauca par ''Kolku'' un tur Grobiņnieki
 gāja peldēties. Pie akmeņiem bija dziļāks, bet tālāk ''pludmale''.

 Tālāk ielai ir pārrāvums, ko izraka 1970(?). gadā, lai varētu
 izvest ar mašīnām dūņas no dīķa, kad dambis bija sagrauts.
 Tieši pretīm šim ielas pārrāvumam agrāk atradās pakalns, ko
 būvējot šoseju noraka. Šis, iespējams, ir agrākais karātavu kalns.
 Nr. 5 dzīvoja Litkis, mehāniķis, kurš pats uzmeisaroja traktoru.
 Man bija kādi 3 vai 4 gadi, kad visi ielas iedzīvotāji stāvēja pie šīs
 mājas un vēroja, kā deg vējdzirnavas. Sēdēju tēvam uz pleciem un
 no bailēm plūkāju viņa matus. Skats bija iespaidīgs.

 Nr. 6 mājā dzīvoja vecie Jansoni un tur bija senāk bijusi smēde.
 Manā bērnībā tur bija redzamas vēl smēdes iekārtas.
 Atceros lielo laktu. Manā agrā bērnībā šajā mājā dzīvoja divas
 māsas Jansones. Viena bija Guste. Otru līko neatceros kā sauca.
 Atceros vēl, ka pavisam mazam man bija jāiet kopā ar tēvu uz
 Gustes Jansones vāķēšanu vecajā koka guļbūves mājā, ko vēlāk
 apmūrēja viens no mājas nākamajiem īpašniekiem - Leperts.
 (Par vāķēšanu vairāk lasiet : Ticējumi 17.gs.)

 Nr. 7 un Nr. 10 bija vāciešu vasarnīcas. Nr. 7 Henkel vienstāvu ēku
 1931.g. mans krustēvs Juris Meļķis, par Liepājā, alvošanas darbnīcā,
 nopelnīto naudu, nopirka un uzcēla divstāvu māju, kura redzama
 vēl šodien. Nr. 10 bija vāciešu Hānu vasarnīca. Ielas labajā 
 pusē sākas Rudzukalnu kapulauks (pretī ''Smukumu'' mājām).
 Mana māja uzcelta vietā, kur bijušas vecas grantsbedres un
 veci mājas pamati (Nr.8). Tēvs atradis vairākus ugunskapus mūsu dārzā.
 Nr. 9 bija veca, maza mājiņa, kurā dzīvoja liepājniece Antenišķis.
 Jaunībā viņa nodarbojusies ar senāko profesiju, bet vecumā būrās.
 Aiz Nr. 10 ielas kreisajā upes pusē bijusi Vīkberga mācītājmuiža.
 Nejaukt ar vēsturisko mācītājmuižu ''Priedulājos''. Tāpēc arī iela
 esot nobruģēta. 20.gs. sākumā pa to karietē braukusi mācītāja
 kundze uz baznīcu. To man stāstīja Lizete Elsbergs (1894 - 1980).
 Svētdienas rītos esot skanējis klip, klap pa visu apkārtni.
 Šeit vēl agrāk atradusies hercoga muiža, kura
 redzama Tobiasa Krauzes 1637. gada zīmētajā plānā. Par to
 liecina arī vecie koki. Īpaši jau ozols, kuram ir vairāki simti gadu.
 Zināms, ka 1809.g. Lielā iela Grobiņā bijusi daļēji bruģēta, bet
 jau 1841.g. tā bijusi labi bruģēta visā garumā. Droši vien tad
 arī nobruģēta Dzirnavu iela. Vismaz līdz ūdens dzirnavām noteikti, 
 bet visticamāk līdz pašai Grobiņas muižai.

 Iespējams šajā muižiņā  dzīvojis Eduards Otto Heinrihs Vīkbergs, kurš
 kalpojis Grobiņas draudzē no 1902.gada līdz 1923.gadam, jo
 šeit Grobiņas bijušā muižā atradusies divklasīgo Vāciešu apvienības
 skola, kuru vadījis mācītājs E.Vīkbergs. Skolotājas Veinberga un Vilka.
 Pēc citām ziņām muižā bijusi privātā elementārskola.
 Pāri Ālandei gājis tiltiņš uz Skābaržkalnu.

 1913. gadā par godu Romanovu nama 300 gades valdīšanas svinībām
 iela pārdēvēta par Romanovu ielu un tādu nosaukumu kādu laiku arī
 saglabā. Informāciju par to var atrast tā laika presē.

 
 Pirmā valdīšanas laikā Aivars Priedols vienu ielas bruģa malu
 izņēma un aizveda, teicās apgaismojuma kabeļa ierakšanai,
 bet vadu novilka pa gaisu. Liekas, ka tai laikā viņš cēla savu māju...

 Nesen Jānis Neimanis taisījās atkal plēst augšā šo vēsturisko bruģi,
 bet par laimi grūtie laiki plānus izjauca.
 Teicās bruģi restaurēt, bet nedomāju ka kaut ko līdzvērtīgu
 kāds mūsdienās spējīgs restaurēt. Akmeņi salikti ķīlveidīgi,
 kā velvē un tie ir nezāģēti akmeņi. Rīgā un Liepājā var redzēt cik
 nemākulīgi mūsdienās liek bruģi. Puse akmeņu paliktu pāri...

 Jaunākais ir projekts par promenādes veidošanu Pils ielā pēc tam,
 kad viss vēsturiskais šajā posmā ir pilnīgi iznīcināts...
 2011. gads - darbs padarīts - vēsturiskais bruģis iznīcināts.
 Nu vismaz ar kaut ko kungi ieies vēsturē, jo neviena jēdzīgi padarītu
 darbu viņiem nav. 2012. gada vasarā skatos kā starp bruģakmeņiem
 ielas vienā pusē savu māju būvē kurmis...
 To tagad sauc par bruģējumu. :)

 

Dzirnavu iela

 

 

 

                40. Tulpe 'DZIRNAVU IELA'

 

 

 

 

 Dzirnavu iela Nr.3 - ''Kurpnieka namelis''. Aldis Kļaviņš.
 1995. gads - Grobiņas 300 gadu svinību laikā gleznots
 no ūdens velosipēda.

 

 

   

 Tiltiņš pār mitro ieleju starp Skābaržkalnu un pilsdrupām.





 Šajā plānā redzam iezīmēto tiltiņu no Skābaržkalna
 uz Grobiņas muižu.

 

Apūle (Apulia)


 Kad zviedru karalis Olafs bija uzveicis Seeburg pilsētas karotājus
 viņš uzņēma ceļu uz citu kuršu pilsētu Apulia. Šajā pilsētā atradās
 15 000 karotāju. Zviedri, ielenkuši Apūli, astoņas dienas no rīta
 līdz vakaram nikni uzbruka pilij, gan vienā, gan otrā pusē bija daudz
 kritušo. Devītās dienas rītā, kad zviedri jau domāja par atkāpšanos,
 kurši uzsāka sarunas un apsolīja atdot visu dāņiem atņemto zeltu
 un ieročus (sk. 1. tulpi), samaksāt par katru pilsētā ieslēgto vīru
 pusmārciņu sudraba un turpmāk maksāt nodevas, kādas devuši senāk.
 Zviedri ''saņēmuši kuršu labās rokas, noslēdza līgumu un, vedot sev līdzi
 neskaitāmas bagātības, kā arī 30 ķīlniekus, priecīgi atgriezās mājās''.

 Tas noticis 854. gadā. Skatīt priekšvēsturi : 19. tulpe 'Ezerpils Kauja'.

 

Apūles pilskalns

               

 

      Sargs pie Apūles pilskalna.

 

 

 

                      41. Tulpe 'APULIA'

 

 

 

 

 

                             Apūles pilskalns.

 Vairāk bilžu manā foto albumā : ''Mazgramzda - Apūle'',
 kurā redzams mans un Artas ceļojums 2014. gadā.
 Tur arī vairāk informācijas par izrakumiem pilskalnā.


 Kuršiem bija arī sava kara flote, jo taču citādi viņi nevarētu
 ap 853.g. sakaut un saņemt gūstā dāņu kara kuģus. Vecākie
 vīkingu kara kuģi bija lielāko tiesu oša laivas (askar), ko
 apdzied arī mūsu tautas dziesmas.
 Par kuršu jūras spēkiem un jūras kaujām vairākkārt stāsta
 jau minētais Islandes vēsturnieks un dzejnieks Snorri Sturlusons
 savā 1230.g. pabeigtā darbā Heimskringla (“Pasaules loks”),
 tēlodams norveģu karaļu vēsturi līdz 1177.g. Pēc Sturlusona
 ziņām, jau kādā 740.g. kaujā starp dāņiem un zviedŗiem
 piedalījušies arī kurši un lībji, bet vendu, kuršu un igauņu
 uzbrukumi Dānijai notikuši vēl 11.g.s. Magnusa (1041.g.) un
 Sveina II (1049.g.) laikā, tāpēc dāņu baznīcās bieži lūguši:
 “Dievs, sargi mūs no kuršiem!” Zviedru tirdzniecības pilsētas
 Sigtūnas nopostīšanā 1187.g. bez igauņiem piedalījušies arī kurši.

 

 

 (Švābe, A. Senā Kursa. Grām.: Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.g.)

 http://www.historia.lv/alfabets/K/ku/kursa/raksti/shvabe.htm

 

 

 

                     42. Tulpe 'KLANGA'

            (Kuršu valodā klanga nozīmē : vilnis.)

 

 

Apakšlapas (1): 1210.g. uzbrukums Rīgai
Comments